-
Filmas "Džokers" analīze
Turpretī otrā filmas sižeta daļā , kā jau iepriekš minēju ierauts vienladzības un nežēlības cilkliskajā esamībā, pienāk brīdis, kad Arturs Fleks pamazām zaudē veselo saprātu, transformējoties par ļaundari Džokeru. Viņš jūtas tiesīgs uz pasaules uzmanību un tā vietā , lai labāk smietos, viņš labprātāk nogalina nevis ļauj pasaulei izturēties pret viņu pēc savām iegribām vai saviem principiem. Pēc tam, kad Arturs ir izdarījis slepkavību, kuru viņš nenožēlo, viņš vēl uzdrīkstas pamudināt uz kustību sev līdzīgos, kurā bagātie kļūst par represēto mērķiem.
Filmā ir izmantoti samērā daudz tuvplāni un vidējie plāni, kas paspilgtināja gan varoņa darbību, gan emocijas, ļaujot skatītājam izturēt procesu, smaidot cauri sāpēm, kā to dara filmā galvenais varonis, kā arī, liekot, aizdomāties par kaut ko dziļu vai jēgpilnu. Piemēram, pēdējā aina slimnīcā iegūst arī sapņiem līdzīgu kvalitāti ar tās tuvplānu un paleti ar baltu krāsu. Arī filmas kadrā bija ieviesti tālplāni jeb kopplāni, kurā bija pilnā augumā redzama gan paša galvenā varoņa darbība , gan arī viņa prototipi ar maskētajām klaunu sejām.
Analizējot šo aktuālo filmu, manī radās iespaids par to, ka mūsdienu filmās liela uzmanība tiek pievērsta problēmām, kuras ikdienas dzīvē šķiet visai aktuālas un sarežģītas. Tās caur iztēli bieži vien mēdz atspoguļot dzīves patiesos notikumus, par kuriem sabiedrībā varbūt ne tik daudz tiek diskutēts. Kā arī pats filmas dizains (fons), dekorācijas, mūzikas un struktūra mūsdienu filmām sāk kļūt daudz krāšņāka un sabalansētāka .
…
Filmas žanrs ir krimināla drāma jeb trilleris, kurā ir saskatāma visai dziļa mizanscēna, jo visas filmas garumā notiek asiņaina un spraiga cīņa jeb vardarbība. Īpaši brīžos, kad iedarbojas galvenā varoņa neiroloģiskie traucējumi, kas liek spiedienam smieties un raudāt. Tas bija saskatāms brīdī, kad galvenais varonis pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, sastop ceļā trīs vīriešus, kuri neizpratnes dēļ šos smieklus uztver kā negatīvu vai aizskarošu pazīmi, liek lietā pret viņu vardarbību, kas beidzas ar Džokera pašaizsargāšanos, tēmējot un izšaujot uz ļaundariem ar ieroci. Visai fascinējoša ir filmā aina, kurā divu stundu laikā Džokers pārvērš slikto pieredzi par atriebības stāstu, kuru dzen ārprāts. Un pāri visam, daži Artura vardarbības mirkļi ir izpelnījušies viņam plašsaziņas līdzekļu un sekotāju uzmanību, ieskaitot pūļus ar klaunu maskētām sejām, kuras ir gatavas satriekt un domājams arī nogalināt. Filmas režisors Filips filmā piedāvā alternatīvu pieeju, jo katra Artura būtnes šķiedra aizved viņu arvien tālāk, līdz brīdim, kad viņš kļūst par šo pazīstamo seju no Betmena komiksiem, karikatūrām un filmām. Kā arī filmas aina, kurā pēkšņi liels cilvēku pūlis ziedo maskas, lai slavētu notiekošo neprātu un dodas pielūgt Džokeru kā Dievu ir visai neticama filmas sastāvdaļa. Protams, daži filmas aspekti ir atspoguļoti kā Amerikas kultūras spogulis. Cilvēkos tiek radīta interese par filmu, kas dramaturģizē kustību un paspilgtina ainu, kurā tiek nogalināti bagātie nevis tāpēc, ka Džokers viņiem to pavēl, bet gan tāpēc, ka cilvēki mūsdienu pasaulē var būt ārprātīgi.
