Slēdzot līgumus, puses ir ieinteresētas, lai otra puse godprātīgi un precīzi pildītu tai uzliktos pienākumus, tādējādi nodrošinot līguma izpildi un ar līguma slēgšanu saistītā mērķa sasniegšanu. Tāpēc, lai jau līguma slēgšanas brīdī mazinātu iespēju, ka līgums netiks pildīts, līgumslēdzēji nereti izvēlas viens otru papildus motivēt izpildīt līguma noteikumus, jau sākumā veicot darbības, lai nevienai no pusēm nerastos vēlme vieglprātīgi pārdomāt un atteikties no iepriekš pielīgtās saistības. Kā šāds motivējošs līdzeklis tiek piemērots kāds no likumā noteiktajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Šādas iespējas izmantošana, kā arī līgumattiecību specifika ir izraisījusi to, ka ir izveidota īpaša kreditora tiesiskās aizsardzības līdzekļu kopa, ko sauc par saistību pastiprināšanas līdzekļiem1.
LR Civillikums (CL) kā saistību tiesību pastiprināšanas veidus paredz ķīlu, galvojumu, līgumsodu un rokasnaudu (CL 1691.pants). Visi šie veidi ir praksē izplatīti. Taču šajā darbā uzmanību vēlos pievērst rokasnaudas regulējumam Civillikumā, tās atspoguļojumam teorijā un iespējamajām problēmām praksē.…
