Pirmais ilgais periods, kad Nevar runāt par vienas centralizētas valsts ietekmi. Ķīnas teritorija bijušajā Haņ tiek dalīta politiskā vara ar cittautiešiem – nomadi. Nomadu aristokrāti bieži bija izprecināti ar Ķīniešu princesēm. Centralizētas varas trūkums, nepārtraukta politiskā fragmentācija, nepārtraukti kari, ekonomikas lejupslīde – tas viss raksturīgs šim laika posmam. Redzami kaut kādas kultūras uzplaukuma aizmetņi. Ķīnā ienāk Budisms.
Haņ dinastijas laikā dominēja viena skola, bet iestājoties jaunajam posmam Konfūcisma skola kā valdošā nav pamanāma apmēram nākamos 1000 gados. Šis laikmets ir zem Budisma un daoisma.
Šis ir laikmets, kad ķīniešu izglītoto slāni sāk interesēt māksla kā māksla. Glezniecība izvirzās kā atsevišķs mākslas veids. Tiek lieti pamati klasiskajai ķīniešu dzejai. Līdz tam par literāru tradīciju dzeju nevar uzskatīt.
Haņ dinastijas beigas – veiksmīgi apspiežot ‘‘sarkanās uzacis’’, viņi saprot, ka jācīnās par centrālu varu. Cao Cao varu sagrābj savās rokās un valdnieks kļūst par marioneti. Cao Pei – Cao Cao dēls dibina Cao vei Luojana.
Liu Bei valdnieks šu, Džuge Ljans – karavadonis folklorā kļūst par varoņiem.
Vu valsts Jandzi upes lejastecē.
Nepārtraukta karadarbība. Vei valstī ar laiku pie varas nāk Sima dzimta. 249.g. politiskā vara šī klana rokās. Cao klans vairs nav dominējošais.
Sima Džao pieņem van titulu, pasludina sevi par valdnieku un jaunas Dzjiņ dinastijas veidošanos.
280.g. beidzas Saņ guo, jo visas trīs valstis apvienotas.
…
