Ir labs teiciens, kurš saka, ka visi cilvēki ir ar vienādām tiesībām, bet katrs atšķirīgi. Tā ir patiesība. Katram pedagogam pamazām izveidojas tie saucamie mīļie un ne tik mīļie skolēni vai studenti. Tas iespējams noteikt gluži dabiski. Par tiem mīļajiem pedagoga acīs parasti kļūst tie, kuri ir apzinīgāki kā citi, labi mācās, veiksmīgi izpilda visus uzdevumus un norādījumus, un labi orientējas konkrētajā mācību priekšmetā. Savukārt tie, kas gluži pretēji – ir kūtri sava darba darītāji, vienmēr atrod iemeslus, kāpēc darbs var palikt neizdarīts, un ir pēc savas būtības slinki, tie visbiežāk gluži dabiski pedagogam varbūt nav tik “vienlīdzīgi” kā tie pirmie minētie. Bet tā īsti nedrīkstētu būt. Jo visi taču esam vienlīdzīgi, neatkarīgi no mūsu varēšanas vai rakstura īpatnībām – ar vienādām tiesībām un vienlīdzīgu zināšanu saņemšanu, un attieksmi no pedagoga puses. Taču dzīvē bieži vien notiek citādāk: kuram tad pedagogam patīk, ka skolēns nemācās, slinko, ir nekārtīgs un bez iniciatīvas, tāpēc nereti šī dalīšana labajos un sliktajos notiek gluži dabiski. Bet tas nav pareizi. Manuprāt, kompetents pedagogs tiks galā ar abiem. Lai to panāktu, nepieciešams pārzināt un sekmīgi savā darbā izmantot dažādus pedagoģiskos principus, un mācību metodes, atrast kontaktu ar katru skolēnu, un būt tam par virzītājspēku.…
