Es pilnībā piekrītu apgalvojumam, ka parāds nav brālis, tātad es neatbalstu naudas aizņemšanos ar visām no tā izrietošajām sekām. Šis teiciens pastāv jau no seniem laikiem, bet cilvēki jau labu laiku atpakaļ ir izsecinājuši dzīves pamatidejas. Jo senāks apgalvojums, jo tas nozīmes ziņā ir neapstrīdamāks. Lai pierādītu, ka parāds nav brālis, es izmantošu reālus dzīves piemērus, kuri ir balstīti uz pastāvošo ekonomisko iekārtu, apskatīšu iespējas izdzīvot bez kredīta, skaidrošu personisko ietaupījumu jēgu mūsu dzīvēs.
Aizdodot vai aizņemoties mēs bieži iegūstam ienaidniekus. Parasti cilvēki, kuri vēlas iegūt aizdevumu, ir nepietiekami turīgi, lai spētu šo naudas sumu iegūt paši – loģiski, ka rodas šaubas, vai viņš spēs šo naudu atdot. Kreditors vienmēr riskē ar naudas summu, ko ir nodevis debitora rīcībā. Ikdienas dzīvē bieži notiek tā, ka atmaksas termiņa beigās naudu nav iespējams atgriezt. Mēs (kreditori) bieži vien esam spiesti summu atgūt ar ilgu un neatlaidīgu atgādinājumu izteikšanu parādniekiem. Viena no pusēm nožēlo, ka naudu vispār aizdeva, bet otra pukojas, ka tā tik ātri (termiņa beigas) tomēr tiek prasīta atpakaļ. Tieši norunu neizpildes gadījumā rodas ienaidnieki, kuri agrāk bija labi draugi vai paziņas. Diemžēl, bet aizdevumi mūsdienās izraisa tik daudz strīdīgu situāciju.…
