-
Klaudio Monteverdi un viņa operas
Monteverdi ceļš vedis no Florences operas, abstraktajām alegorijām un mitoloģiskajiem sižetiem uz vēsturiskās drāmas reālismu. Šāda drāma ar plašu portretu un spilgtu raksturu galeriju bija „Popejas kronēšana”, kurā aiz vēsturiskiem notikumiem un varoņu vārdiem varēja nojaust Venēcijas republikas likteņus un tikumus.
Monteverdi oriģinālais muzikālās domāšanas veids izpaudās arī viņa operu solo dziedājumos. Komponists ieviesa vokālajā mūzikā kāpinātu ekspresiju, atraisītu emocionalitāti un panāca tēla psiholoģisku ticamību. /Laikabiedrus pārsteidza viņa tālejošie meklējumi, drosmīgie ritmu un harmonijas pavērsieni un secības. Slavenajās „Ariadnes žēlabās” vairākas mūziķu paaudzes saskatīja jaunās dramatiskās dziedāšanas manieres paraugu – elpas dziļumu un melodiskā zīmējuma plastiskums te organiski sakausēts ar dramatiskās deklamācijas izteiksmību./
Monteverdi radītā lamento tipa ārija strauji iekaroja savu vietu operās un oratorijās, pārveidota tipa lamento sastopama arī Baha, Hendeļa un Gluka daiļradē.
Monteverdi vēlīnie darbi, īpaši „Popejas kronēšana”, iedibināja tos galvenos operas dramaturģijas principus, kuriem sekoja vairums itāļu komponistu ar Alessandro Skarlatti priekšgalā. Vēlāk gan „šekspīrisko reālismu” kā individuālu parādību aizēnoja citas itāļu operā ienākošās tendences, bet daudzas itāļu opermākslas tradīcijas sakņojās dižā Monteverdi daiļradē.
…
Opera “Il ritorno d’Ulisse in patria’’ (1640) (Ulisa atgriešanās dzimtenē) • 3 cēlienu uzbūve, sākotnēji ar prologu un 5 ainām • Džakomo Badoaro (1602-1654) librets(bet „pirkstu’’ pielicis arī Monteverdi) Librets ir vienkārš, tiecas uz darbības koncentrāciju(centru-sakopošanu), emocionāli dramatiskām kulminācijām • Pirmizrāde Venēcijā, Teatro Santi Giovani e Paolo, karnevālu sezonai • Stāsta pamatā Homēra eposs ‘’Odiseja’’ pēdējās grāmatas sižets, kur stāstīts, kā uzticība un tikumība galu galā tiek atalgotas, nodevība un krāpšana uzvarētas.
