Bērni ir viena no sabiedrības neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, jo viņi nespēj un viņiem arī sava brieduma dēļ nebūtu jābūt spējīgiem par sevi parūpēties. Tās ir, personas, kuras nav sasniegušas 18 gadu vecumu. Šis aprūpes pienākums gulstas uz vecākiem. Arī Civillikuma 177.panta pirmā daļa nosaka, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Kā vienu no aktualitātēm bērnu tiesību jomā, kas izriet arī no ģimenes tiesībām, varētu minēt ģimeņu uzraudzību, bāriņtiesu darbu, sociālo dienestu darbu ar ģimenēm un bērniem, kas savā ziņā sasaista viens otru, jo iepriekš minētie nevar pastāvēt viens bez otra, ja iet runa par bērnu tiesībām. Jo tiklīdz ģimenē ir problēmas, jārunā par ģimenes tiesībām un bērna vislabākajām interesēm, kuru nodrošināšanā var tikt iesaistīti dažādi valsts orgāni, kuru pienākums ir savā starpā sadarboties. Taču nereti, ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī, pašvaldībām pieejamo budžetu, kā arī valsts iestādēm pieejamajiem resursiem, var tikt apdraudēta bērnu vislabāko interešu nodrošināšana. Autora ieskatā minētais ir uzskatāms par tiesiska rakstura problēmām, jo gan nepietiekamie resursi, gan arī cita rakstura trūkumi iestāžu darbos, kas ir iesaistīti bērnu tiesību nodrošināšanā, pamatā izriet no normatīvajiem aktiem. …
