Šajās rindās skaidri parādās autora cieņa pret bērnības takām, bērnības iemīļoto pilsētu. Svilpaunieks – domāta svilpe, kas droši vien autoram saistās ar bērnību. Tādēļ arī ir šāds dzejoļu krājuma nosaukums – viņa atmiņās no bērnības parādās svilpaunieks, tas ir sava veida bērnības simbols autoram. Svilpaunieks minēts vēl kādā dzejolī, kura pirmā rinda ir gandrīz tāda pati, kā krājuma nosaukums. Tas ir dzejolis „Mūzika” , pirmā rinda:
„Un sākas viss no mazā svilpaunieka,
[..]”
Šī rinda tikai pastiprina svilpaunieka nozīmīgumu. Lai arī tas ir mazs, no tā rodas skaņa, kas izaug par mūziku. Iespējams – bērnības mūziku, kas autoru pavada visu mūžu.
Šajā blokā ietvertie dzejoļi ir veltīti Latgalei. Ir dzeja, kas veltīta Ludzai, Rēzeknei, Preiļiem, bērnības takām, bērnības atmiņām un dažādām citām vietām Latgalē, kas autoram liekas stipras, nozīmīgas vai vienkārši mīļas.
Andra Vējāna dzeja ir skaista, ja to lasa, zinot par autora dzīves ceļiem. Jo savos darbos viņš ielicis daudz piedzīvotā, daudzas savas dzīves pārdomas un atziņas. Ja šo dzeju lasītu bez priekšzināšanām par autoru, iespējams, tā būtu parasta dzeja par pilsētām, par dzīvi, savā ziņā tā būtu diezgan bezpersoniska. Dzejoļi ir ar bagātu valodu, iztēli rosinoši un noteikti lasītājam liek daudz ko pārdomāt gan par dzīves vērtībām, gan dažādiem sīkumiem, kas mums apkārt ir ik dienas.
…
