Pūt vējiņi, dzen laiviņu

Žurnālā ''Mistērija'' bija ļoti interesants raksts par vikingu mirušo kuģi: teikas par jūrā klejojošiem spoku kuģiem pastāvēja jau ilgi pirms lidojošā holandieša - senākās no tam ir atrodamas seno islandiešu sāgās. Vikingi ticēja, ka pa jūru klejo drakari - laivas, kuras vada mirušo dvēseles - veļi, juras valdnieku sūtņi. Saskaņā ar tā laika tradīcijām mirušos tautas brāļus - ''juras ķēniņus'' apglabāja kopā ar to drakariem un ielaida jūra. Sastopot bēru laivu, vikingi meta jūra apģērbu un ēdienu ticot, ka tas ir nepieciešams mirušā dvēselei.1 Nekur agrāk es šādu faktu nebiju lasījusi, nevienā grāmata šādu informāciju nebiju atradusi.
Man ļoti patīk arī citāts no grāmatas ''Kurzeme un kurzemnieki'': ''1284. g. zīmētajā pasaules kartē ... ir ne tikai Kurzemes (Curlant) nosaukums, bet arī šāds teksts: ''Kurzemē ir ļoti nikna tauta''.''2 Tas liecina, ka mūsu senči ir bijuši ļoti agresīvi un kareivīgi. Karte brīdina jūras braucējus un citus ceļotājus, lai viņi uzmanās no kuršiem.
Vikingu laikmets ilga 3 gadsimtus. Latvijas teritorija, pateicoties savam ģeogrāfiskajam stāvoklim pie Baltijas jūras A krastiem, veicināja politisko, ekonomisko un kultūras kontaktu attīstību gan ar rietumu, gan austrumu zemēm, nonākot vienotā vēsturisko notikumu apritē kopā ar citām Eiropas zemēm vikingu laikmetā VII - X gs. 9. - 11. gs. tiek raksturots kā vikingu laiks. Par vikingiem Eiropā sāka runāt un rakstīt 8. gs. beigās, kad Anglijas ZA daļā no Skandināvijas ieradās jūras pirāti un nopostīja kādu klosteri. Francijā ziemeļnieku iebrucējus dēvēja par normaņiem, Bizantijā un Krievzemē - par varjagiem, bet Skandināvijā - par vikingiem. Vikings ir cilvēks, kurš dodas prom no mājām un dzimtenes, lai citās zemēs sev iegūtu mantu un laupījumu.…