„Mūsdienu literatūrā nav grūti atrast atsevišķus romantisma motīvus vai elementus. Tomēr tīra romantisma maniere jau ir retums, anahronisms, stilizācija. Mūsdienu mākslinieks parasti neiekļaujas viena stila amplitūdā, bet viņam ir daudzi redzes punkti un dažādas pozas, ” tā V. Kubiļus izsaka savas domas, un es tam piekrītu, jo tas ir gaumes jautājums, un par gaumi nestrīdas. Pēc manām domām, romantiskiem dzejoļiem jābūt par mīlestību. Tā varētu būt divu cilvēku savstarpēja mīlestība, dabas mīlestība, dzīves mīlestība. Romantiskajos dzejoļos, pēc manām domām, jābūt noslēpumainā vilinājumam, atteikšanās no realitātes, lai ar dzejoļiem paustu savus sapņus. Lasot romantisku dzeju, mēs sapņojam līdzi autoram, kurš to ir uzrakstījis. Tātad mēs esam romantiski cilvēki, jo protam uz brīdi atteikties no realitātes un doties sapņot par labāku nākotni. Rakstot šo darbu, sapratu, ka „romantisks” nozīmē pretstats starp īstenību un neierobežotu brīvību.
…
