| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Tiesības un morāle kā sabiedriskās dzīves regulators | 7 |
| 1.3. | Tiesības kā morāles minimums | 13 |
| 3.2. | Satversmes grozījumi | 43 |
| 3.3. | Papildinājumi pilsonības institūtā | 44 |
| Secinājumi | 49 | |
| Priekšlikumi | 55 | |
| Izmantotās literatūras un avotu saraksts | 56 | |
| Anotācijas | 60 |
Katram indivīdam ir sava izpratne par morāles vērtībām (tam ir daudz objektīvu un subjektīvu iemeslu), tāpēc nav iespējams visu un visas morāles normas iedzīvināt tiesību normās, pretējā gadījumā haoss sabiedrībā būtu neizbēgams. F.Nīčes atziņa šajā sakarā : ’’dot katram savu, tas nozīmētu: vēlēties taisnību un sasniegt haosu’’ un ‘’ ...’’visatļautība’’ un ‘’brīvība’’ varētu kļūt par morāles pēdējo skanējumu.’’ 1
Kas ir morāli krietns cilvēks? Kādas ir pareizās attiecības starp pašinteresēm un morāles apsvērumiem? Virspusējā līmenī var teikt, ka tas ir tāds cilvēks, kuram liela daļa centienu nav saistīti ar pašinteresēm un kura pašinterešu mērķi, ja neņem vērā atsevišķus gadījumus, nav saistīti ar pašinteresēm un citiem cilvēka labklājības aspektiem. Precīzāka definīcija ir sekojoša: morāli krietns cilvēks ir tas, kura labklājība ir tik cieši savijusies ar tādiem mērķiem, kuri balstās uz iekšēji piemītošām vērtībām un citu cilvēku labklājību, ka ir neiespējami nodalīt viņa personisko labklājību no viņa morālajiem apsvērumiem.’’ 2
Attiecībā uz pienākumu pret citiem cilvēkiem, Imanuels Kants apgalvoja: ‘’Mēs nedrīkstam raudzīties uz citiem kā mūsu līdzekļiem. Cik iespējams jāpadara viņu mērķi par saviem mērķiem. Patiesi tikumisks mērķis ir citu cilvēku labklājība.’’ 3
Morāles likumi un šo likumu ievērošana ir ne tikai vēlami, bet arī obligāti visiem sabiedrības locekļiem – to pieņemšana nav indivīda prerogatīva (t.i., tie nav atkarīgi no viņa vēlēšanās vai nevēlēšanās), bet tos indivīda interesēs (tātad arī pašas sabiedrības interesēs, jo indivīds ir sabiedrības daļa) realizē (uzspiež) sabiedrība. Tātad var uzskatīt, ka vispārpieņemto morāles normu ievērošana būtiski uzlabo ne tikai atsevišķa indivīda dzīves kvalitāti, bet arī sabiedrības kopumā. Tātad vispārpieņemto morāles normu ievērošana ir vērsta uz sabiedrības kopējo labumu.
Būtiski ir faktori, kas var sekmēt morāles problemātikas apjautu mūsu sabiedrībā šobrīd. Jāakcentē ideju par morāles audzinošo funkciju, par morāles un tiesiski administratīvās (legalistiskās) iespaidošanas pasākumu līdzsvarotības nepieciešamību sociālajā vadīšanā.
Morāles pamatojums, kas balstās uz indivīda būtiskajām interesēm un kategoriski prasa morāles principu realizāciju visu sabiedrības locekļu dzīves darbībā, ir vērā ņemams.
Šajā sakarībā, īpaša vērība būtu veltāma t.s. ‘’negatīvajiem stimuliem’’ – dažāda veida sodiem (šī vārda plašākā nozīmē – negatīvas rīcības negatīvām sekām), sankcijām, privilēģiju atņemšanai u.tml. Morāles teorijas aspektā šādai programmai atbilst nepieciešamība pastiprināt normatīvos un rigoristiskos1 elementus tikumības būtības un funkcionēšanas izpratnē. Lai arī dažkārt tiek pausts viedoklis par rigorismu kā par negatīvu parādību (tam pretstatot labprātīgu, uz iekšējas nepieciešamības un augstiem ideāliem balstītu rīcības motivāciju), šķiet, ka zināms morāles teorijas pavērsiens rigorisma virzienā ir nobriedusi nepieciešamība, par ko liecina prakse – šāds ceļš jau ir kļuvis par dzīves diktētu realitāti.…
Tiesību un morāles savstarpējā mijiedarbība atkarīga gan no laika, gan telpas. Autore uzskata, ka izvēlētā tēma par tiesību un morāles mijiedarbības problēmu risināšanas iespējām Latvijā, ievērojot politiski - sabiedriskos procesus, kas attīstās valstī, pašreiz ir viena no visaktuālākajām. Padomju okupācijas laikā, komunistu noliedzošā (ateiskā) attieksme pret reliģiju, kā morālo vērtību nostiprinātāju, noveda pie sabiedrības pamatprincipu – morāles un tiesiskuma devalvācijas un degradācijas Latvijā. Septiņpadsmit gadu laikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, konstitucionālajos likumos joprojām nav atvēlēta vieta normām, kas formulētu valsts prasības pēc amatpersonu (‘’amatpersona – varas pārstāvis’’2 ) un pilsoņu morālām vērtībām. Sekas tam ir sekojošas: tiesiskais nihilisms, sabiedrības (tautas) viedokļa ignorēšana, u.c., izraisot, valsts varas uzurpāciju, ekonomikas lejupslīdi, valsts prestiža strauju samazināšanos starptautiskajā arēnā, līdz ar to apdraudot demokrātiju un tiesiskas valsts pastāvēšanu. Kamēr Latvijā netiks noteikti sabiedrības nākotnes attīstības orientieri attiecībā uz morāles vērtībām, tikmēr jebkuru citu problēmu risināšana (politikā, likumdošanā, ekonomikā un citur (turpmāk – u.c.)) nebūs efektīva un nesasniegs kopēja labuma mērķus. Situāciju vēl nopietnāku padara tas, ka sabiedrībai pieejamā informācijas telpā, praktiski netiek piedāvāti konstruktīvi priekšlikumi par radušās situācijas risināšanas variantiem, tik vien kā apzināti konkrēti fakti, bez to cēloņu analīzes. Lai nodrošinātu morāles normu ievērošanu un to restaurēšanu Latvijas sabiedrībā, autoresprāt, kā līdzekli vajadzētu izmantot sociālo piespiešanu juridisku normu veidolā jeb tiesisko regulēšanu. Darba mērķis ir izpētīt tiesību un morāles savstarpējās mijiedarbības galvenos nosacījumus, to ietekmi uz indivīdu, tai skaitā (turpmāk - t.sk..) uz amatpersonu, un sabiedrību, analizējot arī šīs mijiedarbības dinamiku Latvijā kopš 1918.gada. Bez tam, pamatojoties uz veiktajiem pētījumiem un izdarītajiem secinājumiem, izstrādāt priekšlikumus tiesību un morāles mijiedarbības problēmu risināšanai mūsdienu Latvijā, piedāvājot veikt izmaiņas Latvijas likumdošanā. Darba mērķa sasniegšanai jāveic sekojoši uzdevumi: iepazīties ar Latvijas un ārvalstu autoru publicistiku un monogrāfijām, kur aplūkoti jautājumi par tiesību un morāles mijiedarbību un faktoriem (attieksme pret reliģiju, amatpersonas loma u .c.), kas to ietekmē; analizēt pozitīvo tiesību un dabisko tiesību teorijas ietekmi uz tiesībām, izmantojot arī antīko domātāju darbos paustās atziņas; izmantojot attiecīgu literatūru un normatīvos tiesību aktus (kā arī to projektus), salīdzināt Latvijas un citu valstu pieredzi morāles vērtību nostiprināšanā likumdošanā; iepazīties ar Latvijas tiesu praksi šajā jautājumā; izstrādāt priekšlikumus tiesību un morāles optimālai mijiedarbībai Latvijā. Tiesību un morāles mijiedarbības problēmu risināšanas iespējas Latvijā, neaprobežojas tikai ar atsevišķu grozījumu veikšanu likumos, kurus piedāvā autore, ir jārealizē vesels saskaņotu risinājumu komplekss: grozījumi jāveic arī citos likumdošanas aktos, arī jāpieņem jauni likumi, jāveic izmaiņās valsts izglītības un sociālajā sfērā un tā tālāk (turpmāk - u.t.t.), bet tas nav šī darba mērķis. Tiesības un sabiedrība ir savstarpēji saistīti institūti, vēl vairāk, tie ir savstarpēji atkarīgi, turklāt atrodas nemitīgā dinamiskā attīstībā. Tāpēc, lai pilnīgāk sasniegtu darbā izvirzīto mērķi, autore tiesību un morāles mijiedarbības problēmas Latvijā apskata arī no tiesību socioloģijas viedokļa. Tā kā politiskais ideāls ir cieši saistīts ar morālo ideālu, autore darbā analizē tiesību un morāles mijiedarbību un ar to saistītās problēmas Latvijā, kas pašreiz, amatpersonu darbības rezultātā, jau izraisījušas politiskas, sociālas un ekonomiskas sekas valstī. Viena no sociālajām interesēm ir vispārējā morāles stāja, kas ir viens no demokrātiskas un tiesiskas valsts garantiem. Sevišķi liela nozīme, attiecībā uz valsti un sabiedrību kopumā, ir amatpersonu morālajai stājai, jo uz amatpersonām attiecas augstāka atbildības pakāpe nekā uz citiem sabiedrības locekļiem, jo viņas var ietekmēt sabiedrību vairāk nekā citi. Uz ārpusi amatpersonas rīcība ir valsts rīcība – ar no tā izrietošajām juridiskajām sekām, it sevišķi atbildību. Amatpersonas bezatbildīgas, nelikumīgas, morāli nosodāmas u.tml. rīcības sekas var būt iznīcinošas, ne tikai neatkarīgas valsts mērķiem un pamatvērtībām, bet arī pašai valsts neatkarībai. Latvija dažādos starptautisks reitingos katru gadu korupcijas apkarošanā ierindojas beigu galā, valsts politikas dēļ, ko realizē amatpersonas. Līdz ar to darbā tiek analizēta amatpersonu loma un tai piemītošo un nepieciešamo morāles vērtību nozīme valsts dzīvē un sabiedrībā kopumā. Darbā tiek apzināti tiesību un morāles mijiedarbību ietekmējošie faktori Latvijā, aplūkojot trīs laika periodus: no 1918. gada līdz 1940. gadam; padomju okupācijas gadi un periods pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Autore uzskata, ka tiesību un morāles savstarpējo mijiedarbību nevar vērtēt viennozīmīgi, kā pierādījums tam ir tas, ka šajā jautājumā valda daudz atšķirīgu viedokļu. Šo jautājumu ir pētījuši daudzi pasaulslaveni filozofi un juristi kopš antīkajiem laikiem, tāpēc darbā tiek izmantotas gan antīko domātāju (Sokrats, Aristotelis u.c.), gan 19.gadsimta otrās puses un 20.gadsimta pirmās puses autoru (F.Nīče, L.Petražickis, L.Šulcs) un 20.gadsimta otrās puses tiesību zinātnieku un praktizējošo juristu (Dž. Razs, R.Balodis, E.Levits u.c.) pētījumi un atzinumi. Lai izpētītu padomju režīma postošo ietekmi uz Latvijas sabiedrības morālām vērtībām, darbā izmantoti arī komunistiskās ideoloģijas dogmatiķa V.I.Ļeņina darbi. Diplomdarbā izmantoto normatīvo aktu sarakstu galvenokārt veido Latvijas konstitucionālie likumi, kā arī 1948. gada ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija u.c., bez tam salīdzināšanai tika izmantoti ne tikai pieņemtie un spēka esošie normatīvie akti, bet arī to projekti (Latvijas valsts Saeimas deputātu ētikas kodekss). Pētījumā tiek izmantoti arī citu valstu (ASV, Itālijas, Francijas) konstitucionālie likumi, kuros nozīmīga vieta ir atvēlēta arī normām, kas attiecas uz morāli un ētiku.
