-
Skolas un izglītība Latvijā 19.gadsimtā
Jaunās strāvas darbinieki par tautas izglītību
19. gadsimta 80. gados Latvijā aktivizējās jauna kustība, kas vēturē pazīstama kā Jaunā strāva. Tā bija latviešu inteliģences idejiska kustība, kas 90. gados iezīmēja svarīgu lūzumu latviešu sabiedriskās domas attīstībā. Ja jaunlatvieši galvenokārt darbojās kultūras jomā, tad Jaunās strāvas darbinieki izglītības problēmas saistīja ar politiska rakstura izmaiņām sabiedrībā. Ar viņiem Latvijā ienāca marksistiskā ideoloģija, kuras galvenā būtība ir šķiru cīņas, tautu pašnoteikšanās ideja. Savas idejas Jaunās strāvas darbinieki pauda avīzē ‘’Dienas Lapa’’.
Redzamākie Jaunās strāvas kustības pārstāvji bija Rainis, Aspazija, Pēteris Stučka, Eduards Veidenbaums, Jānis Jansons-Brauns un daudzi citi. Izglītības jomā jaunstrāvnieki prasīja pievērst lielāku uzmanību dabaszinātniskiem mācību priekšmetiem, estētiskām vērtībām, darba lomai personības veidošanās procesā. Viņi uzstājās pret šauri nacionālu noslēgtību. Tautas izglītības sistēmu viņi redzēja ciešā saistībā ar ekonomisko dzīvi.
Topošie skolotāji jāmāca dzimtajā valodā. Tas dos viņiem iespēju labāk izpildīt savu pienākumu tautskolā. Tautskolotāja darbs nedrīkst aprobežoties tikai ar skolu. Viņam jābūt kultūras nesējam un kopējam tautā. Skolotājam vienmēr jāpilnveido teorētiskās zināšanas un pedagoģiskā prakse. Šim nolūkam organizējamas bibliotēkas, skolotāju konferences utt. Tautas vienības gara modināšanai jāizmanto visas iespējas, piemēram, vietējie un vispārējie dziesmu svētki un cita rakstura masu pasākumi.
…
19. gadsimta sākumā Baltijā nebija mācību iestādes, kas gatavotu skolotājus zemnieku skolām. Skolotājus parasti izvēlējās no muižniekiem un baznīcai uzticamiem cilvēkiem, kuriem bieži vien trūka vajadzīgo zināšanu. Izglītotākie skolotāji strādāja draudzes skolās.Tikai 19. gadsimta vidū Vidzemes lauku skolās sāka strādāt skolotāji profesionāļi, kuri profesijai bija sagatavoti īpaši šim nolūkam dibinātos semināros. Likumos bija teikts, ka visiem zemnieku bērniem jāapmeklē skola. Bet bija arī norādīts — ja lasītpratējs lasīšanā un katķisma gabalu skaitīšanā bērnu var apmācīt mājās, bērnam skolas apmeklēšana nav nepieciešama. Muižniecība arī šādā veidā sevi atbrīvoja no atbildības par latviešu skolām, panākot, ka zemnieku bērniem pietiek ar mājmācību. Sūtīt vai nesūtīt bērnus skolā — to noteica mācītājs. Mācību programmā galvenā vieta bija ierādīta ticības mācības un baznīcas dziesmu apguvei. 1806. gadā Vidzemes latviešu daļā bijušas 34 skolas. Raunā 19. gadsmita sākumā darbojās baznīcas draudzes skola un no 1805. gada Raunas muižas skola. Draudzes skolā līdz 1814. gadam mācījās tikai zēni. Latviešu draudzes skolu līdz pat 19. gadsimta beigām stingri savās rokās turēja vietējā vācu muižniecība un garīdzniecība. Vāciešiem maz interesēja mācību saturs. Līdz ar to mazinājās draudzesskolu nozīme latviešu tautas izglītības attīstībā.