No visām identitātēm, pie kurām cilvēks ir piederīgs mūsdienās, pati fundamentālākā un ietilpīgākā neapšaubāmi ir nacionālā identitāte. Nacionālisms – šī ideoloģiskā kustība, šodien ir ietiecies visos zemeslodes stūros un panācis to, ka pasaule ir sadalīta galvenokārt „nācijvalstīs”. Citas kolektīvās identitātes – dzimuma, šķiras, rases un reliģiskā identitāte var daļēji sakrist vai sakļauties ar nacionālo identitāti, taču nespēj padarīt to vājāku, lai gan var ietekmēt tās virzību. Kā mēs to Latvijā labi zinām, valdību spēkos ir uz laiku apklusināt nacionālos centienus, bet ne iznīdēt – jo spēki, kas uztur nacionālo identitāti ir un būs stiprāki par jebkurām citām cilvēka kompensācijas tieksmēm.
Lai gan ir dažas situācijas, kurās nacionālo identitāti salīdzinājumā ar citām izjūt kā mazāk svarīgu, tomēr var teikt, ka nacionālā identitāte piepilda indivīdu un sabiedrības dzīves un darbības sfēru lielāko daļu. Kultūrā nacionālā identitāte izpaužas veselā virknē postulātu, mītu, vērtību un atmiņu, tāpat arī valodā, tieslietās, sabiedriskajos institūtos un ieražās.…
