Autore uzskata, ka par nāvessoda ieviešanu var runāt vienīgi kā par galēju soda mēru, kas piemērojams kara laikā, kad valsts atrodas briesmās, vai arī tad, kad apdraudēta tās pastāvēšana. Turpretī, normālos apstākļos nāvessods nav vajadzīgs: tas ir lieks, nelietderīgs, tātad arī netaisns. Nāvessods ir vienīgais neatgriezeniskais sods. Tāpēc sevišķi nozīmīga kļūt iespēja pieļaut kļūdu lietās par noziegumiem, par kuriem draud nāvessods. Ir jāņem vērā, ka neviena sistēma nav pasargāta no kļūdām un objektivitātes trūkuma. Kā alternatīva nāvessodam ir pieņemams soda par mūža ieslodzījumu tādējādi paredzot izdarītā nozieguma izciešanas termiņu nepārkāpjot cilvēktiesības uz dzīvību. Autore uzskata, ka mūža ieslodzījums vieninieka kamerā ir nežēlīgāks sods nekā dzīvības atņemšana. …
