Manuprāt, G. Zariņš lieliski attēlo ne tikai nāvi kā vienīgo esamības pamatu, bet arī kontrastu starp nāvi, kas beidzas ar mērķu panākšanu, un dzīvi, kas aizrit bez centieniem. Andrejs izvēlas sasniegt savu ieceri, pat tad ja ir neveiksmes risks, jo bezmērķīgais dzīvesgājums pārtop par tuksnešainu bezcerību, savukārt dzīve bez mērķiem kļūst par taisni, kurai nav ne sakuma ne gala.
Eksistenciālisma darbu autori G.Zariņš un M. Zīverts izteiksmīgi attēlo eksistensiālisma iezīmes, kuras atklājas gan ar tēlu iekšējiem konfliktiem un sevis ierobežošanu, pakļaujoties liktenim, gan ar tādu dzīves notikumu kā nāves izpratni. Lai cilvēks apzinātos savu eksistenci,
viņam jāatrodas robežsituācijā, kurā turpmākie notikumi ir atkarīgi tikai no paša izvēles un rīcības brīvības.…
