Miķelis Goppers

Viena no gaišākajām lappusēm latviešu grāmatniecības vēsturē ir apgāds «Zelta ābele» ar savām izcili skaistajām neliela formāta grāmatām. Apgādu dibinājis un gandrīz 50 gadus vadījis Miķelis Goppers.
Pēc rakstura Miķelis Goppers bija savdabīga personība. Ārkārtīgi enerģisks, nesavtīgs, bezgala iemīļojis grāmatas. Ne visas — tikai tās, kuras darinātas ar rūpību un prasmi, kuras pauž gaumi un kultūru. Satiksmē ar cilvēkiem ārēji raupjš un mazrunīgs, pat skarbs, viņš atplaukst draugu vidū, un tad dzirkstin dzirkst viņa valoda, lido fantāzija un dzimst idejas, kas jārealizē grāmatu pasaulē. Miķelim Gopperam ir sava vieta Latvijas kultūras vēsturē. Ne tikai «Zelta ābeles» izdotās grāmatas, arī M. Goppera atmiņu raksti un viņa spriedumi par skaistu grāmatu veidošanas principiem ir daļa no mūsu kultūras. „Zelta Ābele” atšķīrās no citām tālaika izdevniecībām. Vairākums no tām bija orientētas uz visplašākajām lasītāju aprindām, bet ne „Zelta Ābele”. Tās augstvērtīgā poligrāfiskā un mākslinieciskā apdare prasīja lielāku laiku un ari līdzekļus. Bet tam bija arī rezultāts-tolaik ikviens grāmatu draugs ar milzīgu sajūsmu saņēma katru jauno „Zelta Ābeles” izdevumu. Vienmēr bija gaidīšanas prieks, saistīts ar pārsteigumu, jo neviena grāmata nelīdzinājās citām.
Miķelis Goppers dzimis Varšavā 1908. gada 13.jūnijā Kārļa Goppera ģimenē.
1929.gadā beidzis Rīgas 1.pilsētas ģimnāziju.(Tagadējo Rīgas Valsts 1.ģimnāziju.)Pēc tam mācījies LU(Latvijas Universitātes) Tautsaimniecības fakultātē. Izdevēja darbam pievērsies 30.gadu sākumā.
Ģenerālis Kārlis Goppers bija uzrakstījis vēsturisku apcerējumu par latviešu strēlniekiem, un 1930.—1931. gada mijā dēls to izdeva grāmatā. Nebija nekādas pieredzes grāmatniecībā, un nezināja, kā grāmatu «Strēlnieku laiks» izplatīt. Salīga eksprešus, lai tie iet no mājas mājā un piedāvā grāmatu. Jā, tā veicās, metienu pārdeva īsā laikā. Panākumu iedrošināts, Miķelis Goppers iespieda otrreiz lielāku metienu, bet nu negāja. Iegāzās. Tomēr neatlaidās. Maizes darbs bija Latvijas Bankā, bet tur nebija izredzes avansēties, tādēļ gribēja kļūt patstāvīgs. Kopā ar kādu kompanjonu nodibināja importa firmu, bet panākumu nebija. Tad vēlreiz izdeva grāmatu. Laikraksts «Ceroдня» publicēja garāku tēva rakstu krievu valodā, un no tā paša salikuma iespieda grāmatu.…