Anša mammai, kura neilgi pēc viņa aizbraukšanas nomira, bija raksturīga emocionalitāte, kura bija arī Ansim:„ …Ansīt, piedod manis, ka esmu tevi dzemdējusi kā niecīgu zemes tārpu, kā nīkstošu zemes būtni, piedod, ka es tev esmu līdzi devusi daļu no manas mīkstās, visam līdzjūtīgās sirds;” Ansis ļoti grūti pārdzīvoja savas mammas zaudēšanu, jutās atstāts, bet glābienu viņš atrada poēzijā, kuru viņš tik ļoti iemīlēja. Tā lika viņam vēl vairāk sapņot un iedomāties.…