Vārds “baroks” pirmoreiz sastopams 16. gadsimta beigās bez noteikta šā vārda tulkojuma. 18. gadsimtā termins guva vispārēja estētiska vērtējuma nozīmi, bet tas vienmēr bija negatīvs - klasicisma pārstāvjiem baroks asociējās ar kaut ko dīvainu, pārblīvētu, slimīgu. Tikai 19. gadsimta piecdesmitajos gados mākslas vēsturnieks J. Burkharts pirmoreiz interpretēja baroku kā vēsturisku stilu, posmu, kas likumsakarīgi nomainīja vēlīno renesansi, bet 80. gados pirmoreiz tika definētas baroka arhitektūras galvenās stilistiskās iezīmes. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados mākslas vēsturnieki iekļāva baroka ietvaros arī mūziku un teātri. [7.]
Rokoko (no franču val. vārda rocaille - gliemežnīca, kas bija viens no stila galvenajiem ornamentiem) radās Francijā 18. gadsimta sākumā. Vairums mākslas vēsturnieku šo virzienu uzskata par ārēji visdekoratīvāko un "vieglāko" Eiropas mākslas vēsturē. Gadsimta vidū, jo īpaši Francijā, rokoko kļuva ļoti populārs un pārņēma visas mākslas, kultūras un pat sadzīves jomas - tēlotājmākslu, lietišķi dekoratīvo mākslu, arhitektūru, modi, interjera, mēbeļu, visdažādāko ikdienas priekšmetu dizainu. …
