Es ar to satikos tik nejauši, tik neparedzami, nesapratu kas noticis, kad jau biju dzīvē un tā bija manī. Man likās , ka dzīve būs kas izcils, kas neaprakstāmi brīnišķīgs, kā atalgojums man par ,kādu man nezināmu, labi padarītu darbu, kā balva, bet ne viss ir tik skaisti kā liekas sākumā...
Sāksim ar labo, nē tas jāpataupa iztirzājumam, jo maz ko stāstīt, bet ja nopietni, tad vienīgais, kas mani uztur pie šīs jaukās dzīves ir tas labuma mazumiņš, ko varu gūt, ja paveicas, ik pārdienas. Viss labums slēpjas attieksmē pret slikto. Es varu bēdāt par to, ka jāstrādā vēl vesela pusstunda, vai arī es varu priecāties, ka palikusi tikai vēl nieka pusstunda. …
