Austra Skujiņa…Dzejniece, kas ar saviem dzejoļiem visspēcīgāk spējusi saviļņot mani…Viennozīmīgi varu teikt, ka Austra Skujiņa ir mana dzejniece…Un ne tikai viņas dzeja, bet arī dzejnieces personība likusi man apbrīnā noliekt galvu viņas priekšā…
Tiem, kas nav saskārušies ar viņas dzeju, mēģināšu uz šīs baltās lapas atklāt jums to, ko sevī slēpj Austras Skujiņas dzeja…Galvenais motīvs, kas dominē viņas dzejoļos ir skumjas un vientulība, bet līdztekus tiem raisās pārdomas par savu vietu dzīvē, cilvēku savstarpējām attiecībām…Bet pat šīs sāpes un izmisums, kas valda dzejoļa noskaņā nebūt nevedina nolaist rokas un nokārt galvu…Mani tas liek saslieties spītā un lepnumā, un cīnīties…Cīnīties par savu vietu pasaulē, ko diemžēl nespēja pati dzejniece... Viņa izvēlējās aiziet no dzīves, jo nespēja cīnīties pret dzīves grūtībām, kas dienu pēc dienas viņas pacietības kausu pildīja arvien pilnāku, līdz tās sāka plūst pāri malām, un viņa saskatīja tikai vienu risinājumu-padarīt sev galu, ielecot Daugavā…
„Atļaujiet projām iet,
Neprasot arī par ko.
Sapņu magoņu zieds
Mūžību nekāro”.…
