Beigu vārds
Romāns man ļoti patika. Lasot informāciju par autoru Gunaru Janovski, uzzināju, ka šim darbam ir turpinājums romānos “Pār Trentu kāpj migla” un “Balsis aiz tumsas”. Tas ir precīzi tas, kā man pietrūka šajā darbā. Lasot grāmatu, spriedze pakāpeniski palielinājās un, manuprāt, sasniedza kulmināciju pašās beigās, kur ne par mata tiesu negribējās apstāties. Uzreiz pēc izlasīšanas es jutos apbēdināts, ka neuzzināšu, kas ar Arturu un citiem romāna varoņiem notiks tālāk, it īpaši, vai viņam izdosies sasniegt Latviju un Igauniju. Uzzinot par turpinājuma pastāvēšanu, es varēju atslābt, jo biju drošs, ka kaut kad šī stāsta beigas (cerams, tik pat labas cik pats romāns “Sōla”) tomēr sasniegšu. Šaubos, ka spēšu izlasīt divus turpinājuma romānus tuvākajā laikā, bet brīvākā brīdī kādā no brīvlaikiem tas neapšaubāmi būs mans mērķis.
Romānā biju gaidījis kādu asu negaidītu notikumu pavērsienu, un bija vairākas vietas, kur es patiesi sev mēģināju iestāstīt, ka nu, tūlīt kaut kas būs, bet tā arī līdz pašām grāmatas beigām nekas īsti grandiozs neparādījās. Tomēr šī sajūta, ka kaut kam episkam tulīt vajadzētu atagdīties, arī kāpināja intrigu visa romāna garumā, un sasniedzot finišu un saprotot, ka gaidītais notikumu pavērsiens tā arī nepienāca, nebija sajūtas, ka tā ārkārtīgi pietrūka šajā darbā.
…
