Pedagoģiskā darbība pedagoģiskās psiholoģijas kontekstā

Saskaņā ar Gārdneru starppersonu saskarsmes spējas izpaužas:
Spējā skatīties uz lietām no dažādiem skatu punktiem;
Veidot, būvēt un uzturēt dažādas sociālas attiecības ar līdzcilvēkiem;
Zināt un saprast citu domas, jūtas, attieksmes un uzvedību;
Strādāt komandā un dot savu ieguldījumu tās darbībā un attīstībā;
Sekmīgi sazināties gan verbāli, gan neverbāli;
Uzklausīt un atzīt citu uzskatus un reaģēt uz tiem;
Ietekmēt pārējos.
Skolotājam jāspēj nodrošināt ne tikai pozitīvu saskarsmi ar skolēniem, bet arī jābūt spilgtai personībai, kam piemīt spēcīga, labestīga ietekme. I.Azarovs uzsver, sekmes skolotāja darbā ietekmē ne tikai tāds noturīgs veidojums kā nervu sistēmas tips(temperaments), bet arī īslaicīgi psihiski stāvokļi (noskaņa), kurus izraisa visdažādākie iemesli. Pēc I.Azarova, nervu sistēmas tips (temperaments) ir samērā noturīgs veidojums, vienkārši un ātri to var izmainīt nevar. Taču zināmā mērā to var valdīt, t.i., apvaldīt negatīvās izpausmes. Par skolotāju var būt jebkura nervu sistēmas tipa pārstāvis, ja viņš spēj izmantot sava tipa pozitīvās īpašības un pārvarēt negatīvās. N.Kuzmina uzsver, ka skolotāja raksturs ir viens no veiksmīgas pedagoģiskas darbības nosacījumiem (tas var veicināt vai traucēt sekmīgu pedagoģisko darbību); savstarpējo attieksmju procesā (skolotāja attieksme pret sabiedrību, darbu, cilvēkiem un sevi pašu) veidojas arī viņa audzēkņu attiecības un rakstura iezīmes. Pēc pēdējās prakses skolā secinu, ka skolēni pieņem un izpilda skolotāja prasības tikai ar tādu noteikumu, ja tās pastāv arī skolotājam pašam pret sevi. Tas nozīmē, ka vārdiem ar darbiem jāsakrīt, ja tiek pieļautas kādas atkāpes, un tā kļūst par sistēmu, tad ilgtermiņā vairs skolotāja prasības netiek ņemtas vērā.
Uzskatu, ka skolotājam nav jālīdzinās kaut kādai standartpersonai, bet viņam prasmīgi jāizmanto savas individuālās īpašības, jāveido sev nepieciešamās personības iezīmes, jāpārvar savi trūkumi.
…