-
Mērķi un uzdevumi speciālajā pedagoģijā
| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| Senatnē un viduslaikos | 3 | |
| Renesanse | 3 | |
| Franču buržuāziskās revolūcijas ietekme | 4 | |
| 20. gadsimts | 5 | |
| Secinājumi | 6 | |
| Izmantotā literatūra | 7 |
Secinājumi
1798. gadā Tomass Malthus publicēja "Eseja par iedzīvotāju principiem" norādot, ka iedzīvotāji vairojas ģeometriski, pārtikas daudzums pieaug aritmētiski, un tādēļ iedzīvotāju skaits pārsniedz pārtikas daudzumu. Savukārt nepietiekams uzturs 20 % gadījumu joprojām ir invaliditātes un attīstības traucējumu cēlonis visā pasaulē. Invaliditāte vienmēr ir bijusi cieši saistīti ar nabadzību - situācija, kas pastāvēja senos laikos, un turpinās šodien, kur bezdarba līmenis personām ar invaliditāti ir vairāk nekā 65%. [5]
20.gs. sākumā bijis daudz nesaprotamu faktu Francija un Vācijā - bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem pēc 16. gadu sasnigšanas ievietoja psihiatriskajās slimnīcās, tur viņi dezorganizēja slimnīcas dzīvi un viss līdz šim veiktais medicīniski-pedagoģiskais darbs iznīcināts. Dažās Vācijas pilsētās bērnus pēc speciālo skolu beigšanas ievietoja nabago darba mājās. Labākajā gadījumā tos sūtīja strādāt uz fermām par pajumti un ēdienu. Norvēģijā 16 gadu vecumu sasniegušos bērnus atdeva vecākiem vai kopienām. Kopienas par simbolisku naudu tos ievietoja svešās ģimenēs. Tikai pavisam neliela daļa speciālo skolu beidzēji atrada sev darbu ( parasti fermās). Pēc Žana Demora pētījumiem tikai 18.5 % speciālo skolu audzēkņi spēj patstāvīgi turpināt dzīvi un spēja sevi nodrošināt.
Sabiedrības attieksme pret plānprātīgajiem atspoguļojas mērķos un uzdevumos, kādus pēdējās simtgadēs izvirzīja iestādes, kas apkalpoja šos bērnus. Šie mērķi mainījās atkarībā no sabiedrības un valsts politikas attiecībā uz plānprātīgajiem.
…
Bērnu ar intelekta nepietiekamību audzināšanas un mācīšanas prakse ir salīdzinoši jauna cilvēku darbības joma. Arī statistikas dati par psihisko un fizisko noviržu izplatību bērnu un pieaugušo vidū visos laikos turēti slepenībā. Šī jautājuma teorijas izstrāde sākās vēl vēlāk. Var uzskatīt, ka bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem audzināšanas un mācīšanas praksei un teorijai nav pat divu gadsimtu pagātnes. [2;13] Nevienā savā attīstības posmā sabiedrība nav bijusi vienaldzīga pret tiem, kam bija tādi vai citādi fiziski vai psihiski traucējumi. Šīm personām vienmēr ir bijusi nepieciešama īpaša uzmanība un ja šīs uzmanības nebija tās kļuva par smagu nastu sabiedrībai un sociālo ļaunumu – noziedzības, liekēdības un klaidonības avotu. Tādēļ sabiedrībai visos laikos vajadzējis izlemt savu attieksmi pret šiem cilvēkiem. Sabiedrības attieksmi nosaka sabiedrības attīstība līmenis – ekonomika, politiskie, tikumiskie, reliģiskie un filozofiskie uzskati. Dažādos civilizācijas attīstības posmos ir bijuši dažādi cilvēka nepilnvērtības kritēriji, jo atkarībā no sabiedrības attīstības līmeņa tikušas izvirzītas dažādas prasības. Pilnveidojoties sabiedrība uzņemas atbildību par „anomālajām” personām, jo uzskata, ka izdevīgāk ir neitralizēt iespējamo sociālo bīstamību. Visus šos jautājumus par personām ar psihiskiem vai fiziskiem attīstības traucējumiem nevar pilnā mērā sekmīgi risināt, ja radoši neizmanto to, ko cilvēce uzkrājusi šo problēmu pētīšanas gaitā. Volfgangs Šteinbrehts saka, ka audzināšanas mērķi ir ideāli priekšstati par personību, kādai tai jābūt. Audzināšanas ideālus nevar katrā paaudzē radīt no jauna. Ideāli vienmēr saistīti ar laikmetu. Protams, katrai sabiedrībai, tāpat kā iepriekšējām, jādod savs ieguldījums audzināšanas tradīcijās, no jauna jāpārdomā audzināšanas ideāli, jākoriģē tie un, kur vajadzīgs jālabo un jāpabeidz. [3; 8]
