Arvis Viguls savā dzejoļu krājumā „Istaba” , savukārt, ikdienišķu vientulību uztver kā vienīgo iespējamo radošas personības izeju no garīgo vērtību degradācijas. Sabiedrību Arvis Viguls vēro un vērtē ar ievērojamu skepsi. Viņš tajā saskata vēlmi apspiest personas individuālās iezīmes, kas to atšķir no pūļa, tādēļ vientulība viņa uztverē vairs nav papildu iespēja, ko cilvēks var patvaļīgi izmantot vai nē, bet gan pašsaprotama radošas personas būtiska nepieciešamība. Par pasaules vēlmi uzspiest indivīdam savas ārišķīgās vērtības, autors izsakās šādi:”tas ir pasaules vienkāršais verdikts. Mums jākļūst par putekļu kārtu sev apkārt nevis par serdi.” Arvis Viguls krājumā „Istaba” akcentē to, cik pārmērīgu nozīmi tā piešķir ārišķīgajām vērtībām, un tieši šādi uzskati kaitē radošas personas attīstībai. Krājuma pirmajā dzejolī „Pirmā vēstule” autors atklāj savus vērojumus, sakot:”atstāju tev visu, kas man ir: dažus dzejoļus, tostarp šo nelielo atskaiti no nabadzības, slimības, posta.” Vientulība ir radošas personas veids, kā sakārtot domas pirms stāties pretī pasaulei.…
