Mītiskajā pasaulē viss ir reāls. Cilvēks mitoloģiskos tēlus uztver kā patiesību, viņā nav nolieguma, neticības faktora.
Mītā netiek attīstīta individuālā apziņa, jo tā paredz atteikšanos no mīta – no drošā un labi zināmā. Mītiskajai pasaulei ir stabili pamati, sava sistēma, kas cilvēka vietā nosaka, kā dzīvot un kā sevi realizēt. Mīts likvidē haosu. Tas dod tuvu, saprotamu un stabilu pasauli, kurā cilvēks var droši dzīvot.
Klods Levī-Stross definē mītu kā mašīnu, kas iznīcina laiku, orientē cilvēku uz kādu augstāku kārtību, kas nav pakļauta graujošai laika iedarbībai. Mīts ir vienīgi iespējamā, mūžīgā norišu forma un vienīgi patiesais īstenības atspoguļojums tiem, kas to pieņem un kas tajā dzīvo. Mīts ir nesašķelta apziņas forma, kas ir pamats tālākai civilizācijas attīstībai.
Turpretī Rolāns Barts parāda, ka mīts rodas, lietām zaudējot to vēsturiskās īpašības, padara pasauli nemainīgu un lietas piepilda ar dabu, laupot lietām to cilvēcīgo jēgu un līdzdalību. Savukārt Aleksejs Losevs mītu raksturo kā reālu, lietisku, juteklisku veidojumu īstenību; mīts ir simbolisko formu universs. Mīts ir vienmēr esošs, tā elementi izpaužas jebkurā mentālā aktā un jebkāda mitoloģijas kritika rada jaunu mitoloģiju.
…
