Garlībs Helvigs Merķelis (1769 – 1850) ir viens no ievērojamākajiem sava laika filosofiem, viņa darbu tematika ir plaša un aptver dažādas sabiedriskās dzīves jomas. Garlība Merķeļa vārds lielākoties tiek saistīts ar viņa darbu “Latvieši”, kas ir par iemeslu uzskatam par G. Merķeli kā par sava laika radikālāko pretfeodālisma cīnītāju un Baltijas zemnieku aizstāvi visas pasaules priekšā. Neapšaubāmi, šis viņa darbs prezentē Merķeļa kā pārliecināta humānista pozīcijas, taču pēdējie pētījumi, kas analizē “Latviešus”, liek atmest pirmo sajūsmu un uzdot jautājumu par to, kādus tad Merķelis ir redzējis latviešus, cik ticams ir viņa darbs un ko tas pavēsta par paša autora pasaules uztveres toreizējo modeli, jo nedrīkst aizmirst, ka “Latvieši” ir rakstīti G. Merķeļa literāri publicistiskās darbības pirmā posma laikā.
Īpaši daudz jūsmīgu vārdu G. Merķelim veltīts latviešu tautas nacionālās pašapziņas veidošanās procesā, viņa ietekme ir atstājusi pēdas arī latviešu literatūrā. V. Plūdonis par viņu ir pat teicis: ”Merķelis atrada latviešus un parādīja tos tautai.”1 Taču kā ietekmē veidojās paša G. Merķeļa uzskati? Protams, sava nozīme bija audzināšanai, kā arī jaunība lasīto Rietumeiropas apgaismotāju – Monteskjē, Ruso, Voltēra un Beila ietekmei, un arī to XVIII gadsimta otrās puses un XIX gadsimta sākuma vācu tautības apgaismotāju, kuru dzīve un darbība saistīta ar Latviju, darbiem – T. L. Laus, G. F. Stenders, J. G. Eizens, K.F. Snells, J. Jannaus, K. G. Elferfelds, L. V. Kēnemanis, J. G. Herders.…
