Valstu robežas bija noteiktas, nerēķinoties ar tautu atšķirībām, tāpēc nacionālie konflikti bija neizbēgami. 5 no Eiropas lielvalstīm bija sadalījušās bruņotās nometnēs – „Trejsavienība” (Vācija, Austroungārija, Itālija), kuru dibināja Bismarks un „Sirsnīgā Antante” (Francija, Krievija)
Nometņu ietvaros valstis bija vienojušās palīdzēt viena otrai/ cita citai, ja uzbruktu trešā/ceturtā valsts. 1900.g. Itālija noslēdz slepenu vienošanos par sadarbību ar Franciju, kuras dēļ tā bija spiesta izstāties no Trejsavienības.
Vācija ieņēma valdošo stāvokli Eiropā, tai bija saimnieciskā sacensība ar Lielbritāniju.
Vācijas ārpolitika tika vienkāršota, atklāti izrādot sava spēka varenību, tā izjaucot līdzsvaru, veicinot dažādus konfliktus. Tāpēc pēc pirmā Pasaules kara Vācija tika atzīta par vienīgo vainīgo kara izraisītāju, uzveļot tai neskaitāmas apsūdzības, kas nebija korekti un izraisīja vāciešu atriebības alkas otrajā Pasaules karā.
Francija bija nestabilas valdības. Politikā bija par daudz individuālisma un nepiekāpšanās. Valstī nereti notika dažādas krīzes, kas to vājināja.
…
