-
Spriedums kā domāšanas forma
| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| Kas ir spriedums? | 4 | |
| Vai jautājums izsaka spriedumu? | 5 | |
| Dažādi izteikumi ar vienādu domu | 6 | |
| Dažādas domas vienā izteikumā | 6 | |
| Deskriptīvie un loģiskie termini | 6 | |
| Vienkārši un salikti spriedumi | 7 | |
| Secinājumi | 8 | |
| Literatūra | 9 |
Loģika – ir zinātne par domāšanu, kurai ir ap 3 tūkstoši gadu, bet tas nenozīmē, ka domāšana ir vienīgi loģikas izpētes objekts. Domāšana ir daudzšķautņains psihisks process cilvēka apziņā. Noteiktos aspektos domāšanas procesus pētī arī vairākas citas zinātnes.
Augstākās nervu darbības fizioloģija pētī domāšanas kā smadzeņu funkcijas trešo materiālo pamatu. Šis pamats nosaka dažādas atsevišķu cilvēku īpašības domāšanā un citās izpausmēs. Piemēram, sengrieķu ārsts un antīkās medicīnas pamatlicējs Hipokrāts (460-370 p.m.ē.) atbilstoši augstākās nervu darbības īpašībām nodalījis četrus galvenos cilvēku temperamenta tipus: sangviniķi, flegmatiķi, holeriķi un melanholiķi.
Psiholoģija pētī domāšanas specifiskās sakarības ar citiem psihiskajiem procesiem, piemēram – ar emocijām vai gribas rosinājumiem. Psiholoģijas sfērā ietilpst arī domāšanas procesa specifikas izpēte atkarībā no personības vispārējām un individuālām psihiskām īpašībām, piemēram – cilvēku dzimumu vai vecuma.
Psihiatrija pētī domāšanas patoloģiskās novirzes. Piemēram, daži noziegumi pret personu (seksuālo maniaku perversitātes u.c. ) ir atklājami, tikai ņemot vērā noteiktas psihiskas slimības īpašības un izpausmes. Šīs zinātnes neierobežojas ar domāšanas pētīšanu; tajās domāšana ir tikai būtiska daļa no pētāmo parādību sfēras.
Atšķirībā no minētajām zinātnēm loģika ierobežo savu priekšmetu ar domāšanu. Kādu domāšanas aspektu pētī loģika?
Loģikas filozofisko un metodoloģisko pamatu veido materiālistiskā dialektika. Loģika pētī nevis katru domāšanu, bet gan tikai tādu, kura virzīta uz praktisku un izziņas uzdevumu atrisināšanu.
Cilvēka domāšanai, izņemot patoloģisku un bezmērķa domāšanu, piemīt noteikta sakārtotība. Neatkarīgi no domāšanas konkrētā satura tā norit noteiktās loģiskās struktūrās. …
Loģika – ir zinātne par domāšanu, kurai ir ap 3 tūkstoši gadu, bet tas nenozīmē, ka domāšana ir vienīgi loģikas izpētes objekts. Domāšana ir daudzšķautņains psihisks process cilvēka apziņā. Noteiktos aspektos domāšanas procesus pētī arī vairākas citas zinātnes. Loģiku sauc arī par „formālo loģiku” tieši tāpēc, ka tā abstrahējas no domas konkrētā satura un pētī tikai domāšanas struktūras formālo sakārtotību. Loģika pētī domāšanas iekšējās likumsakarības, tā ir savdabīga „domāšana par domāšanu”. Formālās loģikas dibinātājs – Aristotelis. Turklāt Aristotelis uzsver, ka zināšanas nav saistītas tikai ar to saturu, bet arī ar formālo sakārtojumu. Domāšanas loģiskās struktūras atbilstoši trim domāšanas galvenajām formām tiek pētītas trijos līmeņos: 1) jēdzienu līmenī; 2) spriedumu līmenī; 3) slēdzienu līmenī. Loģika neiemāca mūs domāt, bet loģikas zināšanas dod iespēju apzināti kontrolēt paša domāšanu, kritiski analizēt kā savus prātojums, tā arī oponentu prātojumus, ļauj atklāt loģiskās kļūdas. Loģikas zināšanas paaugstina domāšanas kultūru. Loģikai ir ne tikai liela teorētiska, bet arī praktiska nozīme visās jomās, kur prakses un izziņas uzdevumu risināšana prasa teorētiskās domāšanas augstu līmeni, prātojumu un pierādījumu efektīvu formu lietošana.
