Pie otrās kārtas piederēja neļaudis – sociāls maisījums ar dažādu pagātni un atšķirīgām nākotnes izredzēm: bandinieki, kalpi, sērdieņi, vārgi un drelļi.
Bandinieki – bijušie kopienas locekļi, kuri apstrādāja lietošanai piešķirtu labieša zemes gabalu ar savu zirgu un darbarīkiem, maksājot zemes piešķīrējam daļu ražas, šiem ļaudīm bija iespēja pie labvēlīgiem nosacījumiem pašiem tikt pie savas zemes un kļūt par saimnieku. Tautas dziesmās bandinieki apdziedāti kā brīvi un droši ļaudis, neprecēti, nav zināmi tiesību ierobežojumi.
Bandinieka rudzi auga
Diža ceļa maliņā,
Tie izauga, tie ziedēja
Zeltītiem ziediņiem.
Kur jūs iesiet, jauni puiši,
Zelta naudu iekrājuši?
Pirksim bērus kumeliņus,
Ņemsim daiļās līgaviņas.…
Spriest par paražu tiesībām Latvijas teritorijā ir visai grūti, jo rakstības trūkuma dēļ tiešu paražu tiesību nav. Par tām var spriest pēc folkloras materiāliem, tikai jāņem vērā tas, ka tie ir atrodami tautas apziņā daudzus gadu simteņus un ir grūti datējami. Tautas dziesmas un sakāmvārdi ir visvairāk izmantotais paražu tiesību avots. No tām iespējams gūt priekšstatu par senlatviešu sabiedrisko kultūru, cilvēku dalījumu sabiedriskās grupās, sabiedrības locekļu savstarpējām attiecībām un pienākumiem, bet jāatzīst, ka nevar uzzināt , cik aprakstītie notikumi ir patiesi, kurā laika posmā tie ir norisinājušies. Turklāt ir vērojama tendence tautas dziesmu materiālu izmantot par pamatu dažādu ideju pamatojumam – tā ir darījuši dievturi, arī komunistiskās ideoloģijas sludinātāji tautas dziesmās atrada vispateicīgāko materiālu savu ideju apstiprinājumam. Dažādu iedzīvotāju grupu tiesiskais statuss bija atkarīgs no piederības divām kārtām – ļaudīm un neļaudīm. Pēc latviešu mitoloģijas šis iedalījums kārtās ir Dieva un dievietes Laimas vai Kārtas pārziņā: Mūsu Laimiņa sadalīja, Pie vārtiem stāvēdama Citai zelta, sudrabiņa, Citai gaužas asariņas.
