Lasot stāstu ir ļoti vienkārši iedomāties sevi tēla vietā, savas attiecības ar vecākiem, lietas ar mazāko brāli, sajūtas par piedzīvotajiem patikas prieka mirkļiem. No šī stāsta es sev varu atgādināt tikai vienu- svarīgāk par to, kas mums pieder ir arī svarīgi tas, kā mēs jūtamies. Manuprāt, pasaulē, kurā iespējamas slepkavības metro un Dvīņu torņu sagrāve, ir pārāk daudz neskaidrību, draudu, ciešanu un vientulības pat tuvāko vidū ģimenē, lai nenovērtēto to trauslo un gaisīgo brīnumu – mīlestību, kas kļūst par cilvēku kopīgo patvērumu. Varbūt citiem tas šķiet banāli, tomēr šī mūžīgā atziņa, filmā Atceries mani pasniegta ar patiesām emocijām un precīzām vides un laika detaļām.…
