Pirms tā kļuva par īstu politisku mērķi, ideja par Eiropas apvienošanu bija tikai sapnis filozofu un fantastu prātos. Piemēram, Viktors Igo, humānisma ideālu iedvesmots, sapņoja par miermīlīgām „Eiropas Savienotajām Valstīm”. Šo sapni aptumšoja briesmīgie kari, kas izpostīja kontinentu 20. gadsimta pirmajā pusē. Taču Otrā pasaules kara gruvešos radās jauna cerība. Cilvēki, kuri kara laikā pretojās totalitārismam, bija cieši apņēmušies izbeigt naidu un sāncensību starp Eiropas valstīm un radīt apstākļus, kas nodrošinātu ilgstošu mieru. Laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam daži drosmīgi valstsvīri, to vidū Robērs Šūmans, Konrāds Adenauers, Alsids de Gasperi un Vinstons Čērčils sāka mudināt savas tautas veidot jaunu laikmetu. Rietumeiropā valdītu jauna kārtība, kas balstītos uz kopīgām interesēm un pamatotos uz līgumiem, kuri garantētu tiesiskumu un vienlīdzību starp visām valstīm. Robērs Šūmans (Francijas ārlietu ministrs) nolēma īstenot Žana Monē ideju un 1950. gada 9. maijā nāca klajā ar priekšlikumu izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK), apvienojot ogļu un tērauda ražošanu valstīs, kuru starpā reiz valdīja cīņa, un nododot to kopējas Augstās iestādes pārziņā. Tādējādi ieroču izejmateriāli praktiski un simboliski kļūtu par izlīguma un miera līdzekļiem.1…
