Lai tiesu spriedumiem būtu jēga, tie ir jāizpilda. Var gaidīt, ka vainīgais pats atlīdzinās cietušajam visus zaudējumus, taču, lai aizsargātos no nevajadzīga riska, tiek pielietoti varas līdzekļi. Tiesas spriedumu izpildes piespiedu līdzekļu piemērošana ir aprakstīta četrpadsmitā sadaļa. Šajā darbā autors apskatīs 592-619 pantus.
Piedziņas vēršana uz darba samaksu un citām naudas izmaksām
Cietušais ir ieinteresēts pēc iespējas ātrāk saņemt atlīdzību, tāpēc spriedumu izpildītāji sākumā vēršas pie likvīdākiem līdzekļiem, tas ir naudas. Ja prasījums bija par noteikto lietu, tad sākumā cenšas atgūt šo lietu. Kad parādniekam nav mantas, tad piedziņu var vērst arī uz viņa darba samaksu1. Pēc autora domām šāds likums ir pareizi veidots, taču tas veicina parādnieku ienākumu slēpšanu un līdz ar to izvairīšanos no nodokļu maksājumiem. Tāpēc ir nepieciešama tiesu izpildītāju kontrole, kurai būtu jāizpaužas ne tikai kā oficiālu datu bāzu pārbaudi, bet arī tās salīdzināšanu ar reālo situāciju. Cietušo palīdzība arī ir nepieciešama. Lai atbrīvotu cietušos no parādnieku pieskatīšanas ar 593. pantu ir noteikts, ka darba devējam ir jāsniedz ziņas par parādnieku un viņa ienākumiem. Zīmīgi ir tas, ka no parādnieka nevar piedzīt vairāk par pusi no viņa mēnešalgas2. Pēc autora domām, attiecībā uz cietušo, tas ir nepareizi, jo pie pietiekami lieliem parādnieka ienākumiem zaudējumus varētu segt ātrāk. …
