Nemanot darba gaitās ir atkal aizgājusi viena gadskārta, durvju priekšā pienākuši mūsu iecienītie un skaistākie saulgriežu svētki, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, mēs svinam- Jāņu.
Doma, ka Jāņi uzlūkojami par vislatviskākajiem svētkiem, izmanāma jau Garlība Merķeļa un vēl dažu vācu literātu rakstoties, kur vispār likti pirmie pamati mūsu t.s. tautiskajam romantismam.
Vairākas pazīmes šo svētku norisē vedina domāt, ka senākais vasaras saulgriežu nosaukums būs bijis Zāļu vakars. Galvenais svētku rituāli norisinās tieši šai vakarā.
Mūsu Jānis ir viens no galvenajām auglības dievībām un šķiet, bijis ļoti tuvs seno Pērkona mītu kulta tēliem. Jānis, tāpat kā Pērkons, jo cieši saistīts ar Sauli, ar kalnu, ar dižo ozolu un nav šķirams no sava kumeļa.
Jāņus svin 24. jūnijā.
Jānis latviešiem ir dabas auglības un dzīvības spēks personifikācija. Indoeiropieši Jāni saista ar dabas auglību un dinamiku vasaras saulgriežus. Romiešu mitoloģijā Janus ir viens no vecākajiem dieviem, saules, debesjuma un vēju dievs, vēlāk visa sākuma un likteņa dievs ar divām sejām, kas vērstas pret austrumiem un rietumiem, gaismu un tumsu, jaunību un vecumu.…
