Kenedijs uzskatīja, ka Dienvidvjetnamas aizsardzībai ir būtiski nepieciešama globālās iegrožošanas stratēģijas sastāvdaļa.
Kenedija un Eizenhauera politikas atšķīrās, lai gan mērķis bija viens. Eizenhauers uz karu Vjetnamā skatījās, kā karavīrs, Kenedijs – kā uz karu, bet ne tradicionālajā izpratnē, tas bija pilsoņu karš ar jaunu parādību – partizāņu tipa karadarbību. Kenedija mērķis bija izveidot Dienvidvjetnamu par pilntiesīgu nāciju, lai tā pati var cīnīties, un nav jāriskē ar amerikāņu dzīvībām.
Kenedijam likās, ka starp ASV un Padomju Savienību pastāv līdzsvars kodolbruņojumā, tāpēc vispārējs karš nav iedomājams, Kenedijs arī uzskatīja, ka palielinot bruņojumu tas atturēs komunistus no kara uzsākšanas.
Neilgi pirms Kenedija stāšanās amatā Hruščovs paziņoja, ka atbalstīs „Nacionālās atbrīvošanas karus”. Kenedijs to uztvēra kā kara pieteikumu. …
