Harizmātiskā autoritāte iegūst sabiedrības uzticību pateicoties tieši individuālajai personībai. Bieži harizmātisks līderis veidojas pašā sabiedrībā un viņš nav ieņēmis iepriekš augstu stāvošu amatu vai nācis no augstākā sociālā slāņa. Mūsdienās harizmātiskie līderi veidojas jau uz priekšteču izveidotas bāzes, bet spilgtākie pašu personības veidotāju piemēri ir Hitlers, Mussolinī un Napaleons. Juridiski-racionālajām autoritātēm atbildība ir mazāka, jo tā galvenokārt tiek saistīta tieši ar viņu posteņiem, ne tik ļoti ar viņu personībām. Piemēram, premjerministrs, likumiskā kārtībā ievēlēts pildīt savus pienākumus, bet viņam. Lai leģitimitāte spētu arī eksistēt, tā nevar būt tikai likumiski atzīta, bet gan arī ir nepieciešams sabiedrības faktiskais atzinums. Leģitimitāti var arī gāzt, proti, veikt revolūciju. Ja liela daļa sabiedrības nav apmierināta ar esošo pārvaldi, var sākties nemieri un centieni nelikumīgi varu mainīt. Lai gan revolūcijas gadījumā tās līderi ir saņēmuši plašu sabiedrības daļas atbalstu, kustības vadītāji iesaistās nevalstiskā rīcībā. Visbiežāk revolūcijas veidojās, ja kāds no sociālajiem slāņiem tiek apspiests vai arī pastāv nesaskaņos to iekšienē. Revolūcija ir, kad ar spēku tiek gāzta esošā vara un/vai mainīts valsts režīms, piemēram, 1917. gada revolūcija Krievijā, gāžot caru un mainot valsts režīmu. …
