-
Nikolo Makjavelli darba "Valdnieks" analīze
Makjavelli uzskata, ka dabiskam valdniekam ir mazāk iemeslu un nav tik nepieciešami lietot varu, tāpēc tam pienākas vairāk mīlestības, un, ja viņu neliek nīst ārkārtēji netikumi, ir saprotami un dabīgi, ka ļaudis viņu mīl. Runājot par jauktiem principiātiem Maklajvelli uzsver to, ka pārmaiņas tajos rodas dabisku grūtību dēļ, kā visos jaunos principiātos, proti, cilvēki labprāt maina kungu ticēdami, ka būs labāk, un šī ticība liek pacelt ieroci pret to, kurš valda, šajā ziņā viņi maldās, jo vēlāk tie redz, ka klājas vēl sliktāk. Tās valstis, ko iekarojot pievieno kādai ieguvējai vecai valstij, vai nu pieder pie tās pašas provinces un tās pašas valodas vai ne. Lai tās droši paturētu, pietiek , ja ir izdzēsta tā valdnieka cilts, kas tur valdījusi, jo citādi, ja vien tiek paturēti vecie apstākļi un ja nav atšķirību paražās, ļaudis dzīvo mierīgi. Bet, ja nu kādā provincē tiek iegūti novadi, kas atšķiras valodā, paražās un kārtībā, tad rodas grūtības, un vajag lielu veiksmi un lielu veiklību, lai tos noturētu. Viens no labākajiem līdzekļiem būtu, lai tā persona, kas šos novadus ieguvusi, apmetas tur dzīvot. Un kas no ārienes gribēs uzbrukt šādai valstij, tas uzmanīsies, jo valstī dzīvojot, to ir ļoti grūti
zaudēt. Otrs lielisks līdzeklis ir kolonizēt vienu vai divus novadus. Kolonizējot valdniekam neceļas daudz izdevumu, un viņš kolonijas nodibina un notur bez izdevumiem vai ar maziem tēriņiem.…
Nikolo Makjavelli (Niccolo Machiavelli) savdabīgs renesanses filozofs, dzimis Florencē, bijis vidēja auguma, kalsnējs, ļoti dzīvām acīm, tumšiem matiem, pamazu degunu. Galva viņam bija neliela , piere – plata, visā viņa būtībā izpaudās ļoti uzmanīgs vērotājs un domātājs, nevis autoritāte, kas uzkundzētos citiem. Viņš nespēja noslēpt sarkasmu, vienīgi viņa fantāzijai bija pār viņu liela vara, un tā viegli spēja viņu pakļaut. Makjavelli ir pilnīgi mūsdienīgs vēsturnieks un iet daudz tālāk par humānistiem. Vēsture viņu neinteresēja kā tīra zinātne vai māksla, bet kā ilustrāciju un faktu materiāls, tā viņam bija kā valsts mākslas kalpone. Makjavelli ieguvis lielāku popularitāti kā valsts politiķis, nevis kā vēsturnieks, sevišķi ar darbu „Valdnieks”, kas radīja veselas ideoloģiskas polemikas-strīdus, kuros cīnījās divi virzieni: makjavellisms un antimakjavellisms. „Valdniekā” raksturīga Makjavelli individuālistiskā uztvere, kurā viņš cenšas pierādīt kādam jābūt labam valdniekam un kas tam jādara. Pēc viņa domām valdnieks ir pilnā mērā atbildīgs par valsts likteņiem, kurus noteic viņa aplamā vai pareizā rīcība. Sākšu vispirms ar to, ko darbā „Valdnieks” Makjavelli ir aprakstījis par principiātiem. Pēc viņa domām zemes un kundzības, kurām bijusi vara pār cilvēkiem, ir valstis, un tās ir vai nu republikas, vai principiāti. Tie var būt vai nu mantoti, vai jauniegūti.
