Agrāk darbojās doktrīna par absolūtu valsts imunitāti, kas, kā starptautiskajās publiskajās tiesībās noteica to, ka valsts ir imūna pret citas valsts jurisdikciju,3 taču tā vairs netiek pielietota, dodot vietu ierobežotam valsts imunitātes principam. Saskaņā ar to, valstij, kas piedalās kopējā saimnieciskā apgrozījumā, praktiski ir liegta tiesu imunitāte un pret to var tikt nolasīts spriedums, kas izteikts citu valstu tiesās. Šis likums daudzējādā ziņā izriet no starptautiskām vienošanām, kas ierobežo valsts imunitāti. Saskaņā ar Eiropas konvenciju par valsts imunitāti, valsts imunitāte netiek piemērota strīdu gadījumā, par preču piegādi un par kredītu līgumiem, kas ir pildāmi šajā valstī.4
Tātad valsts var būt vairāku veidu tiesību subjekts, svarīgākais ir atcerēties atšķirības, kas izriet no konkrēto tiesību pārstāvēšanas principiem un teritoriālajiem tiesību regulējumiem. Valsts kā tiesību subjekta pienākumus un tiesības regulē ANO statūti un starptautiskie principi, taču svarīgākais, kas jāievēro un jārespektē Valsts pārvaldes iestādei, slēdzot privāttiesiskus līgumus, ir atcerēties, ka jāievēro diskriminācijas aizliegums5 un jāievēro tas, ka valstij kā privāto tiesību subjektam ir ierobežota valsts imunitāte starptautiskajās tiesās.
…
