Kursa darbā (Irša 2004) par salu bioģeogrāfijas teoriju Latvijas ezeru salās tiek analizēta literatūra par Latvijas ezeru salām un tur veiktajiem pētījumiem, vairāk pievēršot uzmanību salu bioģeogrāfijas likumsakarību atspoguļojumam. Pētījumi apstiprina, ka augu daudzveidība ir atkarīga no salu izmēriem (Laiviņš, Laiviņa 1986), turpretī par dzīvnieku daudzveidību Latvijā līdzīgi pētījumi nav veikti. Tāpēc mana praktiskā darba mērķis ir noskaidrot, vai faunas daudzveidība Latvijas ezeru salās veidojas saistībā ar salu bioģeogrāfijas teoriju.
Neskatoties uz to, ka Latvijā ezeru salas iekļautas 17 aizsargājamās teritorijās (Anonīms 1999), tās līdz šim pētītas maz. Izņēmums ir Moricsala, kur plaši pētījumi veikti gan par salas faunu, gan floru. (Лаивиньш 1983; Laiviņš, Laiviņa 1986). Visplašākos pētījumus Latvijas ezeru salās veicis M. Laiviņš. 1986. gadā publicēts raksts par pētījumu, kas aptver deviņu Latvijā aizsargājamu ezeru (Lielais Baltezers, Cieceres, Jumurdas, Kāla, Indzera, Zvirgzdenes, Pildas, Istras un Usmas ezers) 34 salas. Bet tā ir tikai neliela daļa no visām ezeru salām, un, lai varētu nodrošināt šo teritoriju bioloģiskās daudzveidības un dabisko procesu saglabāšanos, jāveic daudz plašāka un daudzveidīgāka izpēte.
Tā kā Latvijā šī tēma ir jauna un arī pasaulē līdzīgi pētījumi veikti tikai lielajās jūru un okeānu salās, nav izstrādāta metode, kas būtu piemērota Latvijas apstākļiem – salu izmēriem, reljefam, klimatam, salu ekosistēmu attīstības vēsturei.…
