Ja viss plašais un galējais ir neaizsniedzams, tad sanāk, ka viss, kas celts mūsu apziņā, viss ko saucam par mūsu pasauli- attīstīšanos ir mūsu debesis. Tātad no paša gribas arī top tā māja, kurā mēs dzīvojam.
Cilvēkiem ir izvēle, kā celt savu dzīvi un kam ticēt, un kā krāsot tās logus, un vai vispār tos atvērt, lai svaigu gaisu uzelpotu. Dīvaini un neatrisināmi, ir lietas, kas nav mūsu rīcībā, un ar to es nedomāju avārijas un negadījumus, bet gan to, kā mazais puika- gaišiem matiem- upes dzelmē raudzīdamies, aizmirsa apēst savu maizes riecienu¹. Vai tad bērns jau piedzimst kā romantiķis vai arī vēlāk par tādu paliek? Iespējams, vainu varētu novelt uz vidi un to, kā dzīve iegrozījusies, bet tādā gadījumā es nonāktu pie secinājuma- mēs nevaram valdīt pār pilnīgi visu.…
