Kaut gan no ārpuses Krievijas impērija likās ne tik liela, bet arī varena, 1905. gada notikumi šo ilūziju satricināja pašos pamatos. Revolūcija izvērtās plaša un dziļa, sevišķi Baltijas guberņās. 1905. gada nemieri bija visplašākā revolucionārā kustība, kādu līdz tam latvieši savā vēsturē vēl nebija piedzīvojuši. Šai kustībai vairāk vai mazāk aktīvi piedalījās ļoti plašas un dažādas tautas aprindas – fabriku strādnieki, saimnieki, laukstrādnieki, inteliģence utt. Iemesls šai tautas vienotībai bija tās pašas neatrisinātās problēmas, kas tagad neatturami bija izvirzījušās priekšplānā. Latvieši arvien sāpīgāk izjuta savu pilsoņu tiesību un politisko brīvību ierobežojumus. Latviešu tautai trūka ne tikai politiskās brīvības, bet arī ticības brīvības, preses brīvības un biedrošanās brīvības. Par visu vairāk tauta tomēr sajuta smagos pārkrievošanas spaidus un latviešu valodas degradēšanu. Kā jau minēts, skolās latviešu valoda bija aizliegta un pārvaldes darbā pieņēma tikai krievus, kamēr latvieši ar līdzvērtīgu izglītību bija spiesti izceļot uz Krieviju. Šī politika bija vērsta tieši pret tautas vitālajām prasībām. Cīņa par tautas brīvību pret apspiedējiem – vācu muižniekiem un Krievijas carismu – vienoja visus – gan saimniekus un kalpus, gan inteliģenci un strādnieku.…
