Lūk, te nu es sēžu, joprojām slimnīcā, joprojām pie oranžā galda, joprojām lidinu savus pirkstus pāri pār klaviatūru. Lēni mainu savu pasauli, savus uzskatus, piepildu savu ‘’bļodu’’ ar jaunām domām. Savā pasaulē esmu viena, pārējie ir vainu šīs pasaules neatņemamas sastāvdaļas, vai arī ciemiņi, un katram no viņiem ir savējā. Un no šīm mazajām pasaulēm veidojas mūsu lielā planēta, lielā bļoda, ko reiz izvirpoja podnieks un ko mēs tagad piepildām. Un ir svarīgi piepildīt, jo, ja nē, tad tas arī būs pasaules gals, no kura tā bīstamies.…
