-
Valdis "Staburaga bērni"
Pat šajā satraukumā, Jancis neaizmirsa, ko nozīmē dalīties. Un saņemot dāvanas, dalījās ar mammu ar konfekšu tūtu.
Skolā Jancim bija jauna autoritāte – skolotājs. Jancis, kā jau labi audzināts, pret mācībām izturējās ar lielu cieņu, jo tēvs bija viņam daudz stāstījis un atgādinājis, ka bez zināšanām neko nevar sasniegt.
Ļoti liels sašutums Jancim bija par to, ka skolā nevar grozīties kaut vai darbiņš bija jau pabeigts. Šo fragmentu varētu izmantot, tikai tādā veidā iebiedējot bērnus par to, kā bijis agrāk. Manuprāt, šis fragments nav veiksmīgs.
Pasaka par vīru bez sirds ir tiešām ļoti pamācoša un var ļoti labi aizdomāties par visādām cilvēcīgām vērtībām kā ģimene, sirdsapziņa un daudz ko citu. Cilvēks bezsirdis nav cilvēks. Viņš pasaulē ilgi nenoturēsies !
Manas emocijas atvadu laikā bija izbojātas, jo es jau visu grāmatu dzirdēju lekcijā. Un tas man likās galīgi neinteresanti. Es gribētu ieteikt, ka tie, kuri nav izlasījuši grāmatu, vispār nepiedalās seminārā. Jo (es vismaz biju jau izlasījusi pusi) tas sabojāja visu interesantumu un lasītprieku, tāpēc man par atvadām nav īpaši ko komentēt.
Šis man likās skaistākais citāts no atvadu fragmenta
„Un tomēr puisēnam likās, ka viskrāšņākais un laimīgākais laiks viņa dzīvē nupat beidzies - beidzies uz visu mūžu.”
…
Jau pašā sākumā Jancis nebaidījās un palīdzēja Marčam – bija draugs. „- Ja jau tev galva reibst - saķersimies kopā. Tu ar kreiso, es ar labo pieturēsimies klints sienai. Nu! Pamēģināsim! Marčs nevarēja ilgāk atturēties pretī. Apdomīgi viņš aplika labo roku Janča kaklam, un Jancis atkal savu kreiso šķērsām pār Marča muguru viņa plecam. Pie tam Jancis sagrāba tik dūšīgi pēdējā svārkus virs pleca, ka izvilināja Marčam atkal tādu garu, garu nopietna pētītāja skatienu. ” Šeit var mācīties, ka, ja otram ir slikti vai bail, nevajag smieties, ar varu grūst iekšā, bet piedāvāt palīdzību. Sākumskolas un arī pamatskolas vecumā var novērot šādas situācijas, kad kādam bail, nepatīk vai ir citi iemesli, lai nedarītu ko visi dara. Tad bariņš ar bērniem vai nu stāv apkārt ar pirkstiem un apsaukā nelāgos vārdos vai vienkārši iegrūž tur, kur nevēlās iet. Janča cieņa pret Marču ( runājot par šāda veida situācijām) parādījās arī situācijā, kad Marčš negribēja iet uz Staburagu. Jancis vienkārši pateica – Aiziesim citreiz. Marčs jau sākumā bija nobijies, ka Jancis piespiedīs iet uz Staburagu, kaut vai viņš to nevēlās.
