Tā kā katra pasaka ir jāuzlūko par katra teicēja daļēju jaunsacerējumu, tās valodas svaigumu nosaka teicēja veiksme.
Valoda pasākās nav tik īpatnēja kā t.dz. nebūdamas saistītas ar dzejas formu, kas nepieļauj grozījumus vai izlaidumus, pasakas vienmēr izskan teicēja paša valodā. Pasakās nav daudz senatnīgu un vecu vārdu.
Tautas pasakas ir priekšzīmi prozas sacerējumi. Viss tajās notēlots lietišķi, uzskatāmi, saistoši ar dzīvi. Pasaku stāstītājs neielaižas nenozīmīgos sīkumos un blakus tematos. Pie aprakstiem un raksturojumiem pakavējas tik ilgi, cik tas minimāli nepieciešams. Skaitļi un secinājumi pasakās kļūst lieki. Pasakās neatrodam daiļprozā bieži lietotos vārdus “tad”, “pēc tam”, “tāpēc” un tamlīdzīgi. Pasaku teikumi allaž ir īsi un nepārprotami.
ANEKDOTES
Anekdošu valoda ir lietišķa, reizēm pat sausa. Vēstījums ir bez tēlainības, bez izpušķojumiem. Anekdoti visvairāk būvēti dialogos.
Bieži vien anekdotes sarūk līdz parunai vai sakāmvārdam, pārvēršas par tiem. Raksturīgs šāds piemērs : iet jaunskungi, blēdami kā āži, izsmej piebaldzēnus , kas dzen pa ceļu āžus. Tad viens piebaldzēns piebilst otram:”Redz, Andž, kā brālis brāli pazīst.” No tā radusies paruna – “ brālis brāli pazīst.”
Anekdotēs iecienītas vārdu spēles. Kā arī vārda asums. Vecu vārdu formas anekdotēs ir maz. …
