Veidenbaums kā analītiķis ir radis apmierinājumu gara rosībā. Piemēram, savā dzejā veidojot vārdu spēles un savdabīgas asonantiskas atskaņas, kas atšķīrās no iepriekšējās latju daiļrades. Viņa izteiksme – īsa, lakoniska (daudzi dzejoļi atgādina atskaņotus aforismus)
Pievēršoties reālismam, viņa dzejā parādās likteņa motīvs. Cilvēks ir dzīves varā, viņa liktenis nav atkarīgs tikai no paša gribas – jo valda laika, telpas, darbības vienotības princips, kas raksturīgi reālismam.
Galvenais no motīviem ir pesimisms, kas caurstrāvo viņa dzeju. Nāve Veidenbaumam ir spilgts dzejas tēls, kā vistumšākais un ļaunākais, ko var pretstatīt dzīvei. Viņš ir apcerējis arī pašnāvību, un netikai dzejā.
Anakreontika – dzejoļi un dziesmiņas, kurās tiek apdziedāta jautra, bezrūpīga dzīve – dzīres, vīns un mīlestība. Cēlonis Veidenbauma kādas dzejas daļas nodēvēšanai par anakreontiku ir dzejnieka viegprātīgā attieksme pret dzīvi.Veidenbauma anakreontiskie dzejoļi caustrāvo izmisuma apdvestu jautrību, ar pamatīgu pašironijas piedevu.
…
