Laima Mukupāvela

“Mierielas vilkme” atgādina talantīgas, azartiskas daiļslidotājas priekšnesumu. Žilbinošas sižeta virāžas, efektīgas vārdu piruetes, negaidīti sānsoļi, kas aizved globālajos plašumos no pola līdz ekvatoram un iesniedzas gadsimtiem senā vēsturē, draiski palēcieni, kas atgādina, ka šajā pasaulē un arī attiecību spēlēs nav nekā jauna, tāpēc vienmēr ir vērts uzklausīt tos, kas izgājuši elles un nesuši nepaceļamo. Un to visu iekļauj cieša ticība, ka neviena draņķība nepaliek nesodīta un laimīgs risinājums iespējams vienīgi kā nesavtīgas rīcības sekas.

Matilde un Terēze jeb kā būt Te, Tur un Citur (2013)
Darbs ir sadalīts trīs nodaļās – Te, Tur un Citur. Lasot nepamet sajūta, ka katru nodaļu ir rakstījis cits autors, jo valoda jūtami izmainās līdz ar katras nodaļas sākumu... Piemēram, nodaļā Te stāstīts par dzīvi lauku mājās. Par galveno varoņu – Matildes, Terēzes un Nonnas (abu meiteņu vecmammas) ikdienu laukos, kur darbus un nedarbus palīdz veikt dažādi tēli, piemēram, apdzērāji gliemeži, kuriem ļoti garšo alus „Zvērkāvis”, vīrelis puķzirņa cepurē, kurš spēj dāvāt odu spārnus Terēzei, lai viņa tiktu kokā. Viss ir dzīvs – ne vienkārši dzīvs, bet arī runājošs. Visus var saprast un redzēt, ja pārstāj skatīties tikai uz sevi.
Valoda ir daudzveidīga un brīžiem pat mazliet haotiska. Dažkārt nepieciešams vēlreiz pārlasīt lappusi, jo doma kaut kur noklīst. Tomēr par spīti mazajam haosam rakstniece burvīgi spēj atdzīvināt vietas, lietas un tēlus tā, lai lasītājs tos spētu „ieraudzīt”.
…