Es izlasīju franču filozofa Renē Dekarta darbu “Pārruna par metodi”. Lai gan šis darbs nav īpaši garš, tomēr to lasīju divas reizes ilgāk nekā līdzīga apjoma darbu. Tas ir tāpēc, ka šis darbs ir koncentrētas izteiksmes ar ļoti sarežģītu teikuma uzbūvi, dažbrīd lasot kādu posmu no šī darba, es vairākas reizes pārlasīju vienu un to pašu teikumu līdz apjēdzu tā jēgu. Sākumā man šis darbs likās par sarežģītu un man nesaprotamu tā grūtās valodas dēļ, bet, pierodot pie tās, man iepatikās interesantā domu gaita, kas tiek risināta visā darba gaitā.
Šī pārruna sākas ar interesantu domu draudu – veselais saprāts ir vistaisnīgāk sadalītā lieta pasaulē, jo ikviens uzskata, ka ir ar to apgādāts pietiekami. Dekarts uzskata, ka spēja pareizi spriest un atšķirt patieso no maldīgā ir veselais saprāts, kurš piemīt visiem cilvēkiem vienādā mērā, līdz ar to domstarpības rodas tajā, pa kuriem ceļiem mēs vadām savas domas. Man šī ideja šķiet interesanta, jo pati daudzas reizes esmu aizdomājusies par prāta spējām, kuras varētu nosaukt pat par brīnumu. Izlasot Dekarta darbu man jāatzīst, ka ar tik unikālu domāšanu sastapos pirmo reizi, bet ar to arī atšķiras cilvēki no dzīvniekiem, mums piemīt spēja domāt, analizēt un izdarīt secinājumus. Es uzskatu, ka arī dzīvniekiem ir sava veida domāšana, bet tā nav iegājusi augstākajā fāzē. Manuprāt, arī dzīvniekiem ir spēja izjust kaut kādas emocijas vienam pret otru, piemēram, ja nomirst kāda mazuļa māte, vai tad nevar just un dzirdēt kā šī mazā radībiņa raud? Par dzīvniekiem mēdz teikt – izdzīvo stiprākais – nežēlīgi, bet dzīvnieku starpā tā ir normāla parādība.…
