Nodzeltējušas aizgājušās vasaras lapas iekrīt dziestošajā ugunskurā, un tas iekvēlojas ar vēl nebijušu spēku. Kodīgo dūmu apmetnis tev cieši apņem savās skavās un nelaiž vaļā, bet lapas tik turpina krist ugunskurā, un vārdi sadeg līdz ar tām.
Šīs smaidīgās acis, kas vienmēr vērās pretī, un izpalīdzīgās rokas...Krīta apmetums uz sporta kurpēm un neizdzertā rīta kafija...
Dzidri zilās acis un kafijas smarža gaisā, neveikls iegansts, lai atgrieztos un pakavētos vēl kādu minūti ilgāk.…
