Lasot Epikūra vēstuli savam skolniekam Menoikejam, galvā raisījās tik daudz domu, kas manī reizē raisīja daudz pretrunu. Tomēr šķiet, ka šo vēstuli paglabāšu sev, brīžiem, kad radīsies dzīves apnikums.
Ikdienā katrs tik daudz domājam un analizējam lietas, kas ietekmē mūsu dzīvi, meklējam atbildes uz jautājumiem par to, kāpēc viss notiek tā, kā notiek. Arī ar mani tā ir, taču līdz šīm nebiju tā pavisam iedziļinājusies tēmā par nāvi – šķiet, tas man nav tik svarīgi, tas tik ļoti nesatrauc.
Manas domas saskan ar Epikūra teikto:”Tā nu pats šausmīgākais ļaunums – nāve – mums nav nekas, tāpēc ka tad, kad mēs esam, nāves nav, bet kad ir nāve, tad nav mūsu.” Tādēļ – no kā tad baidīties? Vienīgais, manuprāt, var baidīties kādu sāpināt ar savu nāvi, kādu, par kuru zini, ka viņš baidās no tavas nāves. …
