„Pusdienas ar mūziku” man bija diezgan neizprotama. Varbūt tik tālu neesmu aizdomājies par tādu „kaiti” pārāk lielu lepnumu, bet šajā novelē uz šo īpašību tika likts diezgan traģisks uzsvars. Manuprāt, kārtējā galējība Ezeriņa novelēs, kaut gan par līdzīgiem gadījumiem ir dzirdēts arī dzīvē. Lepnums, kas neļauj redzēt aiz sevis, neļauj redzēt to, kā jūtas citi cilvēki, ko viņi par to domā. Tā šajā novelē Marča kungs zaudē savu dēlu. Kaunoties un niknojoties par dēla uzvedību, par Marča kunga naudas zagšanu un dāvināšanu tiem, kam tā vajadzīga. Pat pēc tam, kad dēls tiek patriekts no mājām, Marča kungs nevar pieņemt, ka dēls strādā par ādu ģērētāju. Viņa lepnums aizēno mīlestību pret dēlu, un tādēļ Marča kungs nepieliek lielas pūles, lai dēlu pierunātu atgriezties. „Divus vidutājus sūtīju. Nenāca. Lepns. Es savu lepnumu salauzu, viņš ne. No tās reizes tad galīgi pārvalku strīpu, lai dara, ko grib.”
Ezeriņa novelēs ir krietni citādākas „smalkās kaites” nekā Ādamsona novelēs. Tieši pasniegšanas veids ir tas, kas šos abus rakstniekus tik krasi atšķir. Katram sava sāpe. Ezeriņš savās novelēs stipri izceļ „kaites” , kuras bieži izrādās tikai parastas cilvēku īpašības, bet ar krietniem pārspīlējumiem un galējībām. Mūsdienu sabiedrībā, tāpat kā Ezeriņa un Ādamsona laika sabiedrībā, „kaites” nav mainījušās. Cilvēki vēl arvien ar tām cīnās vai pat nenojauš to esamību savā raksturā.
…
