Demokrātijas jēdziens kā tāds radās Senajā Grieķijā, lielākoties pateicoties filozofiem – Aristotelim un Platonam, kuri kritizēja demokrātiju kā iekārtu. Līdz pat 19. gs. tas tika lietots negatīvā nozīmē. Demos grieķu valodā ir tauta, kā arī pūlis, un kratia ir vara. Tātad pūļa vara. . Šī jēdziena nozīme mainījās 20. gadsimta vidū, kad par demokrātiju sāka atkal runāt, mēģinot nodefinēt šo terminu.
Atēnās, kur demokrātija bija visspēcīgāk attīstīta, par galveno valsts lēmējorgānu tika uzskatīta Tautas sapulce. Tā lēma par visiem pilsētvalstij svarīgiem jautājumiem, un par piedalīšanos tajā pilsoņi saņēma samaksu. Amatpersonas tika ieceltas lozēšanas vai balsošanas kārtā. Atēnās pastāvēja ļoti stingra pilsoņu un nepilsoņu nošķiršana – piedalīties Tautas sapulcē drīkstēja tikai pilsoņi.
Ja par demokrātijas šūpuli var uzskatīt Seno Grieķiju, tad diezgan reti tiek pieminēta Roma, kur arī demokrātijai bija attīstība. Romā, atšķirībā no Atēnām, augstākā vara nepiederēja tautas sapulcei, tur bija vērojami jauktās pārvaldes elementi – pastāvēja Senāts, kas sastāvēja galvenokārt no dižciltīgiem pilsoņiem, Tautas sapulcē bija vienkāršie pilsoņi, savukārt konsuli mūsu izpratnē bija izpildvara. Tieši Romā parādījās priekšstati par republiku, kas arī atdzima turpat, Itālijas pilsētvalstīs, Renesanses laikā.
…
